Dēļu sacensības

Man gribējās ieelpot. To dzirkstošo kalnu gaisu. Man gribējās uzkāpt tajā 4095m augstajā virsotnē, kad jābrikšņo nogurdinoša diena, pusgulēta nakts un rītā sasniegta virsotne, kur saule matu galos spēlējas. Bet es to neizdarīju, jo kalnos kāpt ir divreiz dārgāk kā pirms pusgada. Jo man nav pat kārtīgu ejamo kurpju, siltās cepures un cimdu. Jo ir noteikts limits, cik daudz kāpēju var kāpt konkrētos datumos. Izpūtu laukā bēdāšanos ar pašas izvēli. Es neesmu kalnos kāpēja, ne gājēja, ne vilcēja. Bet man likās, ka kailā virsotne, kas ieskauta liānās un simtiem metru garos kokos, ir tik skaista, ka gribētos tur nokļūt un pabrīnīties par skaistumu. Saņēmu sevi rāmjos un iegalvoju, ka kalnu virsotņu daudz, salu miljoniem, upju tūkstošiem. Ka nevar to visu gribēt. Ka var arī baudīt savādāk. Brīnīties uz Kinabalu no lejas, staigāt pa džungļu takām, kas vietām 6km garumā, Klausīties strautu čurkstēšanā starp paparžu biezokni, parazītaugiem, milzu ozolzīlēm, mežonīgiem augiem un mūžveciem kokiem.

img_1072
Parkā sastopamas vairāk kā 40 ozolu šķirnes

img_1067

Baidīties no čūskām, skorpioniem un meža zvēriem. Nosvīdināt ķermeņa šūnas no stāvajiem pakalniem un stāvajiem krastiem. Lēkt pāri straumēm un aizmidzināt Hugo ergosomā. Sagaidīt pusdienas ar zivju konserviem ar skatu uz lietusmežu un kopā ar lietu, kas taku ceļu pārvērtis par nebeidzamu straumi, piebrist kurpes pilnas ar dēlēm. Tām pašām un tomēr citām, kas slepus pieglaužas ādai, iešpricē narkozi un atšķaida asinis. Savainoti esam mēs abi. Ne velti ergosoma mūsu ceļojumā ir zelta vērtē. Tikai vēlāk uzzinu ka mazās melnās ar sarkano vēderu slēpjas arī lapu zaros un mēdz ieķerties garāmgājēja ausīs.

img_1059
KInabalu kalna virsotne
img_1095
Mūsu apmešanās vieta..

img_1064 img_1069 img_1077
Tomēr 12km vienatnē pa taku takām ir tā vērti. Samirkuši, savainoti, bet dabas varenības iespaidoti.

img_1062
Džunģļu taka, kurā brīžiem jālien pāri/zem nokritušiem kokiem, strautiem un veģetācijai