Nīderlandietis svētnīcā. Sabah. Malaizija

img_1107

Divreiz dienā barošanu divās dažādās platformās nevar nosaukt par slavas dziesmu savvaļas dzīvnieku pastāvēšanai. Bet dienās, kad gandrīz katra dzīva lielāka radība Malaizijas Borneo ir kļuvusi par aizsargājamu un izmirstošu, tad tādas vietas kā Labuk Bay ir tāds slidens viduspunkts starp mežonīgā iznīcināšanu un izdzīvošanas brīvību. Kalimantānas gardegunmērkaķu, ko vietējie dēvē par holandiešiem,  glābtuve/svētnīca ir kā maza saliņa apkārt paisumojošo palmu plantāciju okeānā. Lai nokļūtu vienā no barošanas skatu punktiem, ceļš ved starp neskaitāmām sarkano augļu palmām, kuras tonnu ievākšanā tiek iesaistīts milzīgs resursu skaits.

img_1098

Tikai sākoties simts metru garai dēļu takai, apkārt sāk pavērties reta lietus meža audze, kas ir mājvieta šai retajai mērkaķu sugas grupai.
Esam ieradušies tieši laikā. Salīdzinot ar orangutānu ssvētnīcu, kur tūristu bari bija kā skudru pūznī, Labuk bay bez mums vēl ieradies Holandiešu pāris ar profesionālu foto tehniku. Lai arī gardegunmērkaķi sen kā pieraduši pie cilvēku uzmanības un klātesamības, atšķirībā no zagļu slavu iemantojošajiem makakiem, šie mērkaķi tūristiem nepievērš uzmanību. Pēc tieši viņiem zināma laika, tie sāk lēnām parādīties koku galos, pārlekdami pāri skatulaukuma jumtam, noviļņojot krūmu virsotnes un visbeidzot novietojoties bara hierarhijai atbilstošās vietās.

img_1103 img_1102

Treknais snuķis piederas valkāšanai tikai stiprā dzimuma pārstāvjiem, gluži tāpat kā simboliskā atpazīšanas zīme- vienmēr gatavībā esošais spilgti sarkanais loceklis. Mātītēm, kurām baros jādalās ar vienu alfa tēvaini, deguns ir pieticīgāks. Lielais vēders, ko vietējie kādreiz izsmēja par alus patēriņa pārpalikumu, patiesībā ietver vairākus kambarus.

img_1143

img_1108 img_1105

Dzīvodami baros, tie naktis pavada pašos augstākajos koka zaros, lai dzirdētu nākam savu ienaidnieku, kā piemēram pitonu vai meža kaķi. Būdami prasmīgi peldētāji, ne vienmēr tie spēj izvairīties no ūdenskrokodīliem.
Bet šeit viņi ir tuvu. Pievilcīgās brūnās acis duras tieši man pretī. Man jāievelk dziļi elpa, lai noticētu. Ka tas Trampa matu cekuls ir tieši desmit centimetru attālumā. Ka viņa tik cilvēciskās roku kustības ēdot, viņa kāju ieliekums sēžot un manis vērošana, ir tik sirreāla.

img_1141

img_1104

Es ieklausos. Viņi nāk. No meža dzīlēm tieši uz otro barošanas laiku- sudraba mērkaķi. Stiepdami pakrūtē spilgti oranžos mazuļus, tie ieņem vietu terasē pie gaidīšanas līdzās mums. Un vēro. Tik prātīgi gaida, kad pēc noteikta laika nāks bļodas ar dārzeņu blāķiem un zaļo pupiņu kušķiem. Pieklusināts gaiss, strāvo sajūsma. Tas tev nav cirks, kur ķēdē piežmiegtu radību liek uz pleca. Pa pusei savvaļas atmosfēra tomēr ieviešs bijību. Tu tikai vēro. Ar abām vai trešo spoguļaci. Bet vēro- neaiztiekot. Lai katram savs iekšējais zoodārzs paliek dzīvs.

 

Sudraba mērkaķis ar bērnu
Sudraba mērkaķis ar bērnu

img_1100 img_1099 img_1106