Bajau Laut. Mabulas sala. Sabah. Malaizija

Viņa lūkojas man acīs. Es smaidu pretī, it sevišķi, kad vaibsti un ķermeņa deja ir vienīgais valodu krustpunkts. Te ir viņas māja, vieta, kur spēlēties un nekad tā arī nepiederēt. Te ir viņas māsa, kas rotaļājoties ar precizitāti izlasa no skaistajiem matiem utis.

img_1168

img_1122 img_1121

Te ir viņas vecāki, kas kādreiz bij patiesi nomadi. Bajau Laut cilts pārstāvji-jūras čigāni, okeāna valdnieki, peldošo laivu-māju saimnieki, ūdens nomadi. Zvejnieki. Vislabākie brīvie nirēji, kas spēj sasniegt pat 20 metru dziļumu, dzenoties pēc pērlēm un okeāna bagātībām. Kā gan lai ieliek rāmjos tos, kam tādi nekad nav pastāvējuši. Ciltis, ko Filipīnu, Malaizijas, Indonēzijas jeb tā dēvētā Koraļļu trīstūra teritorijā mēdz dēvēt savādāk, patiesībā ir brīvības pilsoņi, kas dzīvo līdz ar dabu. Kad izdzīvošana ir atkarīga no zvejas loma, peldošās mājas maina atrašanās vietu līdz ar zivju bariem. Tālāk tie iemainīti vietējos ciematos, lai iegūtu citas saimniecībai nepieciešamās preces. Nepastāv ne gadu iedalījums, ne skolas ritms.
Bet te nu viņi ir. Tie, kuri zaudējuši cīņā ar pareizo sabiedrības modeli. Izdzīti no pasludinātiem jūras lieguma rezervātiem, tie meklē iztikas avotus tuvumā esošajās salās, dzīvojot līdztekus luksus atpūtnieku greznajiem kūrortiem. Peldošās būdas, ierausušās jūras krastos, sadzītos pāļu galos, grimst pašu iemītnieku piedzīvotos atkritumu kalnos.
To, ka esmu nonākusi viņas ciemā, es sapratu itin pēkšņi. Brizdama smilšu krasta viļņos 45minūšu gājienam apkārt Kabulas salai, liecos lasīt tukšos gliemežvākus. Jo tālāk es bridu, jo vairāk starp izskalotajiem skaistuļiem viļņojām sadzīves pārpalikumi. Jo vairāk es lavierēju starp nostieptām laivu trosēm, jo vairāk manam skata paveras nevienādi sanaglotu dēļu pāļbūves. Pūžņojoši kaķēni lavierēja starp sūdu maisiņiem, bizzošās mušas spindza ap mango un sīpolu mizām, izdēdējušas sirmgalves lēni rāpdamās augšup uz metru reiz metru lielo būdeli, atsegdamas kailas daudzas desmitgades nogājušas kājas.

img_1127

img_1130

img_1126
Mazie kopā ar vecomāti pārdod zivis

Un te nu bija viņa. Skaistā jūras čigāniete, kas smējās, smeldama laukā ūdeni no tēva koka izgrebtās laivas. Viņa, tāpat kā citi šeit augošie bērni nezin reizrēķinu. Bet viņa zin, kā noķert zivi ar kailām rokām, vai kā zvejot paštaisītā plastmasas laivā, kuras balansu veido plastmas piestiprinātās pudeles. Viņa zin, ko nozīmē augt vietā, kur izdzīvo tikai stiprākais. Viņa zin, kā ir būt citplanētietim (bezvalstniekam) citu cilvēku acīs un tādejādi nedrīkstot saņemt izglītību. Viņa zin, kā ir dzīvot nebeidzošā nabadzībā, bet katru rītu māt arvien aizbraucošiem un atbraucošiem ekskluzīvu kompleksu tūristu pūļiem. Viņa zin, kā ir airēties koka laivā apkārt salai un lūgties nopirkt tos virtenēs savērtos krabjus, sārtās koraļzivis un dzeloņrajas.

img_1129

img_1131