Kafija. Ar pienu. Bez cukura

Mums abiem garšo Latte. Tā, kas kafija ar pienu. Bez cukura. Divreiz dienā, kad viņš Vjetnamā pirktajā franču stila kafijtaisītājā izvelk tumīgu dziru un uzlej pa virsu konservētu pienu. Tetrapakā. Ar vitamīšļuku. Vai iemaisa piena pulveri. Nē, govis te, protams, audzē. Tieši tik daudz kā viena saimniecība kalnu apvidū. Un labi, ka atrodi veikala plauktā pulveri, kas tiešām no piena, bet ne mistiskām sastāvdaļām. Lai siera sēras šoreiz izpaliek. Ja reiz nav piena, siers neizgaismojas. Bet kādreiz patērējot 11litrus nedēļā, gribas to pienu, svaigo-balto, kas tik ļoti sapass ar to melno.
To, ka Malaizijā svēta lieta ir 3vienā, uzzinājām tajā pašā Vjetnamā, kad to lepni mums brokastīs sadāvināja atpūtnieks no Malakas. Tas pats, kurš mums jautāja vai Hugo ir parūka, neticēdams, ka blondie mati var būt arī īsti. Un te nu ir. Iebakstu Valdasam, lai šoreiz vērtējums par sastāvdaļu sajaukuma miksli krūzītē izpaliek. Valstī, kas audzē paši savu kafiju, lielākā daļa veikalu plauktos aizņem kafijdzēriens. Maigs. Extra. Krēmīgs. Baltais. Stiprs. Mēs izlīdzināmies ar “kopi” (kafiju) – tirgū pēc mūsu vēlmes samalto šķebinoši rūgto. Tā īpaši grauzdēta sviestā (lasīt margarīnā) un cukurā, radot skābeni rūgto garšas buķeti, kam grūti piešķirt arabikas nodēvēto slavu.

img_1182