Ella. Šrilanka

“Nevis rīt, bet aizparīt. Un tur būs kostīmi. Būs arī ziloņi. Viņi nāks te augšā no ciema lejup pa tējas plantācijām, cauri pilsētai un uz templi. Un tad vakarā atpakaļ. Bet vakarā būs vēl skaistāk, jo ar gaismām. Un būs tik daudz skatītāju,” viņš lepni pavēstīja jau kuro reizi vienādi atstāstīto stāstu, ko raiti nobēra jebkuras hotelī apmetušamies viesim. “Okej,” mēs vienbalsīgi noskaldam Hugo mīļāko atbildi uz patīkamām darbībām. Poson festivāls ir noteikti tā vērts, lai viesošanos mazajā kalnu ciematā Ella pagarinātu vēl par vienu dienu.

Neskatoties uz negaidīto iespēju būt lieciniekiem krāšņajam hindu festivālam, Ella aicina iepazīties tuvāk ar vieglākām un sarežģītākām kalnu virsotņu iekarošanām. Nedzīstošā kāja ieslēpta plāksteros un klusībā cer, ka nepievils, jo ceļš uz Ella akmeni (Ella rock) turp un atpakaļ esot 4h vērts piedzīvojums. Kalnu klimats, kas vēsās naktīs sniedz atelpu no dedzinošās ieleju svemles, dienās sasniedz karstuma viļņus. Tādēļ gājienu mēs sākam agri- pēc pieciem. Ierastās sabiedrības normas un drošības pamatprincipi svešās vietās ar sāvādāk ieviestu kārtības sistēmu vilina pielīdzināties un saskaņoties. Maršruts sākas tieši pa vilciena sliedēm, mērojot 2km kopā ar skolēniem, viesnīcu darbiniekiem un zemniekiem. Cita ceļa, kas pievestu ar jebkādu citu transportlīdzekli tuvāk Ella rock virsotnei nav. Vilciens, kas savu izskatu šķiet nav mainījis kopš britu kolonizācijas laikiem, mēro ceļu 20km/h, ik pa mirklim brīdinot par savu atrašanos uz sliedēm. Steidzošie pilsoņi laikus ieraušas garajā ceļmalas zālē, pieplok akmens sienām, tiltu malu platformām un blakus audzēto dārzeņu dobēm. Hugo izrādās vienīgais prātīgais mūsu ģimenē un kategoriski atsakās doties pa sliedēm. Tas taču ir ceļš! Un vienīgais, ko viņš ik pa laikam no tēta klēpja man uzsauc ir: “Malā, Malā. Vilciens nāk!” Bet rokās man ir internetā atrastā ar roku uzzīmētā ceļa karte, kas norāda, ka cita ceļa tiešām nav. Kartei šoreiz ir svarīga nozīme. Virsotne, kurai nav nevienas norādes dabā, kalpo kā vietējo zemnieku- “gidu” krietns ienākumu papildināšanas avots. Labi zinot, ka tikai viena pareizā ceļa uz apskates objektu nepastāv, daļa vietējo it kā nejauši norāda, ka ej nepareizā virzienā. Un tikpat nejauši piesakoties pamest iesāktos darbus, lai laipni aizvestu līdz pareizajai vietai. Labi zinot, kādu summu prasīs par šo labsirdīgo pakalpojumu. “Labsirdīgi draugi” ir ārpus manai komforta zonai, tāpēc pēc pirmās apmaldīšanās kārtas, mēs draudzīgi atsakāmies no palīdzības. Man taču ir karte. Sliežu posms drīz beidzas un dodamies dziļāk krūmājā, mērojot taku pār akmeņainu ūdenskritumu, izbrienot cauri tējas laukiem un dārziem. Vietējie aiz krūmiem rīsu laukā ar sirpjiem ievāc zeltainos graudus un ik pa laikam uzmet acu skatu. Aizlienot garām dusmīgam ķēdes sunim, mēs nonākam strupceļā, kurp ceļš ved nebrienamos džungļos un kalnu upe ir vienīgais redzamais objekts. Sveicinam suni vēlreiz un pirms atgūstam elpu, ieskrienam garo zaļo pupu mežā iesmaržot vasaras saulriežu svētkus. Līgo ir sievišķības svētki, kad nopīt vainagu un rotāties ir katras sievietes sauciens. Auglība rotaļājas un smejas, uzziedēt šādās dienās nav grēks.

img_1380
Ličijas radinieks- rambutāns

img_1402 img_1401 img_1397 img_1377 img_1378 img_1390 img_1379 img_1381 img_1398
Atraidot kārtējo zemnieku, kurš nevis palīdz norādīt virzienu, bet tikai ejot pa priekšu mūs aizvest, mēs dodamies atpakaļ, lai vēlreiz mēģinātu iet manā kartē norādītajā virzienā. Tējas krūmu pakalni, banānu pilnas palmas, taku krustojumi un ražas novācējas, kas par katru uzņemto foto prasa pretī naudu. Darījums paliek darījums un es piedāvāju daļu no savām pusdienām, ko kratot galvu visos virzienos un man paliekot pilnām rokām, viņa dusmīgi atsaka.

img_1392

Mēs slīdam tālāk uz priekšu, cerot, ka šī taka aizvedīs līdz mērķim. Smilšu putekļiem klāto ceļu nomaina akmeņu stigas, atklātie pakalni iespraucas eikaliptu mežā, kuru ēnā spēj augt vien asie citronzāļu kumšķi. Kreisā pusē ainava iefilmē krauju ar zāli apaugušu kalnu pakāji. Kad liekas, ka esam jau tuvu, eikaliptu mežs paliek necaurredzamāks, takas vietā vien milzu akmeņi, kas jaucas ar koku saknēm un zāles kupenas, kas sniedzas pāri galvai. Stāvais ceļš ir kulminācija aizrautīgajam pasākumam, jo nonākot Ella rock virsotnē paveras skats- interesants, bet ne pats iespaidīgākais. Šī ir viena no tām reizēm, kad ceļš uz mērķi ir bijis daudz svarīgāks. Mēs gardi apēdam nopelnītās vēlās brokastis un baudām ģimenisko vientulības fāzi tūrisma objektā. Tikai ejot lejā un sveicinot neskaitāmus pārus ar un bez vietējiem gidiem, vēlreiz pārliecināmies, kāpēc mums tā patīk agri celties. Ir grūti meditēt ar kalnu un skatīties acīs vāverei, kad kāds sūc šokolādes piena kokteili no salmiņa, uzņem kārtējo viltus pašportretu vai slepeni lūr uz apkārtējiem.
Četru stundu vietā mēs ceļā blandāmies vairāk kā septiņas. Hugo lēkā lejup pa koka saknēm, izved pastaigā koka krokodīlu, iepazīstam hameleonu, lūkojamies uz upē mestajiem akmeņiem, gaidām garāmejošos vilcienus un čalojam ar ceļā iepazītiem gājējiem. Kad viņa, piecbērnu mamma ar sesto puncī man saka, ka priecājas redzēt vēl kādu ģimeni ar bērniem šajā ne vieglākajā pastaigā, man gribas iesaukties:”Woow!!” Tā ir atbilde tiem, kas jautā, vai grūti ceļot ar mazu bērnu. Mēs Hugo paķeram kabatā un dodamies visur, kur vien paši varam uzrāpties, ielīst un izpeldēt. Bet, ja kāds to var ar tik daudz bērniem, tad ir kā zaļā gaisma, ka iespējams taču ir itin viss.

Zemnieki novāc ražu
Zemnieki novāc ražu

img_1394

Hugo ar savu "krokodilu" pastaigā
Hugo ar savu “krokodilu” pastaigā
Palaižam garām mazo bānīti..
Palaižam garām mazo bānīti..

Nākamajā dienā gribēdami palūkoties uz Ella rock no otras puses, mēs dodamies uz Little Adam’s Peak. Nieka stundas lēzens kāpiens un esam klāt. Vējš gāž no kājām un retie mazie ozoli, līganās smilgas un zaļā zāle atgādina kādu Skotijas vai Velsas kalnu ainavu. Pretī izslējusies Ella rock virsotne, kas labajā stūrī atklāj eikaliptu mežu audzi. Lepnums sevī, ka mēs vēl vakar turp visur bijām un garais ceļš vairs nebūs jāmēro atkal. Neapmierinoties ar īso kāpienu , mēs turpinām stāvo akmeņu ceļu un blakus kalna vientulīgo stāvu. Piespiežos pie akmens drošās sienas, lai mani neaizpūš un vēroju, kā mūsu piemēram, lēnām apdomādami, vai tas ir tiešām izejams ceļš, seko jauns britu pāris. Vēl līdz nokļūšanai šeit ir laiks un mēs ļaujam vējam izpūst kārtīgi caur šūnu galiem. Un klusām skatiens atpakaļ. Varbūt uz satikšanos.

 

img_1476 img_1477

img_1382 img_1389 img_1408

Kokosriekstu karalis un Ella rock
Kokosriekstu karalis un Ella rock

img_1478

Vēla pēcpusdiena Ellā. Gaisā virmo svētku gaidas, ielu malās pulcējas balonu tirgotāji, policisti sāk regulēt satiksmi un kalna gala ciematā kravas mašīnās uzvestie ziloņi tiek ietērpti svētku drānās.
Ir Poson full moon Poya day (Poson pilnmēness festivāls) diena, kad tiek svinēta budisma ienākšana Šrilankā. Lai arī galvenā svētku norise ir Mihintale, lielākas un mazākas svinības tiek atzīmētas visā salā. Ņemot vērā, ka Šrilankā tiek pārstāvētas četras lielās ticības (kristietība, budisms, hinduisms, islāms), svētku dienas kā brīvdienas tiek atzīmētas saistībā ar šīm reliģijām. Katra mēneša pilnmēness dienā budisti atzīmē jauna mēneša sākšanos, un tā tiek godāta kā valsts brīvdiena. Festivālos iereibušus ļautiņus sastapt nevar, jo tā kā visi pasākumi vairāk vai mazāk saistīti ar ticību, šajās dienās alkoholu un gaļu pārdot ir aizliegts. Dažādās svētku drānās ietērpti pa ielu lēni virzās dejotāji, bungu un flautu spēlētāji, bērnu ansambļi un sieviešu drānās ģērbti vīrieši. Paralēli mašīnu straumei, tie flirtē ar garāmgājēju fotokamerām un dejo krāšņu pāvu spalvu ieskautos kostīmos. Garā dalībnieku procesija ved cauri pilsētai, lai sasniegtu savu galamērķi- budistu templi. Krāšņi tērpti ziloņi dejo mūzikas pavadībā no viena sāna uz otru. Aiz puķēm rotātiem ilkņiem un drēbju pārvalkiem slēpjas skumjas acis, kas ilgojas plūkt zāli pīķa nepavadītam, rītos un vakaros nebakstītam, paslēpties koku paēnā karstās dienās un laistīties ezeru krastos savu brāļu ielenkumā. Viņu jājēji lepni izgāž krūtis, lepojoties ar “mājdzīvnieka” paklausību, bet ķēdes, kas nokarājas pār kaklu, savelkas ciešāk ap kājas stumblu. Es ticu, ka šie ziloņi ir brīvi dvēseles dziļumos un būs rīti, kad viņi būs savvaļas piederīgie. Un ziloņu mīlestība un dievības pielīdzināšana attainosies arī cieņpilnā realitātē.
Nākamajā rītā no svētkiem pāri palicis nav nekas. Sētnieks ielu malās atstātos atkritumus ir aizvācis un mazā pilsēta ierimst tūristu mekas rāmajā ikdienā.

img_1433 img_1430 img_1429 img_1426 img_1424 img_1423 img_1418 img_1417 img_1416 img_1415 img_1425