Sērfotāju paradīze Arugam līcī. Šrilanka

Arugam līcis ir kā vārti uz savvaļas brīnumzemi, kuru vajag tikai gribēt atslēgt. Popularizēts, kā viena no labākajām sērfotāju pludmalēm, Arugam dažu gadu laikā pārvērties par mugursomnieku ceļotāju meku. Ceļš ved cauri piekrastes mazajiem ciematiem, kas gluži kā spoku pilsētas saglabā atmiņu par postošo 2004gada cunami. Lielākā daļa māju, no kurām palikuši pāri vien betona karkasi, aizauguši ar krūmājiem un zāles brikšņiem. Pamestas skolu ēkas un rajona centri kliedz pēc saimnieku zaudētajām dvēselēm. Un pašā ceļa galā kā grezna sēne pēc lietus uzradies cilvēku pārpildītais Arugam līča ciemats. Dienās piepildot pludmali ar sērfotpratējiem un izmēģinātgribētājiem, spēcīgos viļņus ķerošiem pārīšiem un naktīs iedzert un atpūsties gribošiem jauniešiem. Cieši sablīvētie atpūtas nami atrodas tikai 90m no pludmales, kas dzīvi padara vēl laiskāku.Tūrisma pieplūduma dēļ sezonas laikā piepelnīties sabrauc tuk tuk šoferi arī no tālākas apkārtnes, tādejādi barojot konkurenci, uzmācīgi mēģina noķert jebkuru izdevīgu šrilankas rūpiju. Galu galā te slēpjas noslēpums. Tikai pārdesmit kilometrus uz dienvidiem no pārpildītās bāzes vietas, atklājas pasakainas, vientuļas pludmales, kurp vilni ķert iespējams vientulīgi baudot mežonīgo dabu. Izmēģinot kopā gaidīt spēcīgos viļņus ar citiem entuziastiem, es kādā nelāgā brīdī tieku triekta pret smiltīm krastā, tiekot pie dziļas brūces kājā, kas nepārstās dzīt vēl vairākas nedēļas. Izteikti sāļais ūdens vēl vairāk pastiprina manu sāpi un diemžēl par vēlmi sērfot ir jaaizmirst. Kamēr Valdas mācās prasmes no vietējiem, mēs ar Hugo pludmalē beram smilšu pilis un barojam vārnas.

img_1330 img_1294
img_1343 img_1313 img_1316
Bet ne jau tikai kaislīgajās pludmalēs slēpjas valdzinājums. Izīrējuši motorolleru, mēs agrā rītā stundā mērojam ceļu uz dienvidiem. Ceļš paliek arvien mežonīgāks un, lai arī Yala Nacionālā parka robeža vēl nav sasniegta, savvaļas dzīvnieku un putnu populācija paliek arvien ievērojamāka.
Ezeru krastos tūkstošiem rozā, baltu, melnu, brūnu un pelēku ūdens putnu, kas klusām ķer sev pusdienas. Mēs apstājamies, lai ievilktu elpu no negaidītā skata. Pāri galvām pārlaižas divmetrīgs spārnus atvēzis melnais gārnis. Simtiem pāvu ik pa brīdim pārskrien ceļu, iebēgot tuvākā krūmājā. Ne velti Šrilankieši savos svētkos greznojas ar tā košajām spalvām, lepojoties ar tik krāšņu putnu pārstāvi. Atrodoties neskaitāmu zaļu, sarkanu, oranžu un koši zilu putnu ielenkumā, tā vien gribas gūt to gudrību, ko slēpj ornitologi. Gluži kā National Geographic dokumentālajos kadros tie nozib acu kaktiņa priekšā un aizsteidzas. Un te. Un te vēl. Un akmens galā un cauri krūmu ēnām, un ūdens baros un koku galos.

img_1301

Iesākumā ūdenskrātuves galā bija redzams biezs, melns kamols. Bars treknu bufalo smagnēji, bet ar lielu gribaspēku brienot cauri ūdensrožu aizaugušam ezeram. Un tur- lūkojoties aiz viņiem- divi pieauguši ziloņi plūc zāli. Zinot, ka ziloņi katru gadu nogalina pārdesmit cilvēkus, mēs vērojam uzmanīgi. Lai arī tie labi neredz, saožot cilvēka smaku pa vējam, vientuļie tēviņi mēdz uzbrukt. Viss liekas tik nereāli kā kaut kur tikai dzirdēts stāsts. Ne jau tas, ka nebūtu viņus satikuši. Bet redzēt tos nejauši savvaļā vientulīgi blandoties ar motorolleru, ir dvēseli plosoši.

img_1300

Ja labi ieskatās, tālumā var redzēt ziloņus
Ja labi ieskatās, tālumā var redzēt ziloņus

img_1295 img_1291

Diena paliek arvien svelmaināka un ziloņi šajā laikā slēpjas ēnu aizsegā, meklējot ūdens tuvumu vēlās pēcpusdienās. Nostāsti par šeit uz ceļa satiktiem ziloņiem nav izdomājums. Atliek vien cerēt, ka tev būs iespēja doties prom dzīvam un veselam. Vietējie zemnieki savus laukus apjozuši ar elektrisko ganu. Izbadējies zilonis nešķiro vēdertiesu.

img_1310
Tauriņu simti nozib gar acīm, pludmales baltās smiltis sevī auklē vientuļas laivas. Es iemaldos svešā pagalmā, meklējot citu skatu punktu uz ziloņiem. Ir tikai klusi zvejnieku tīkli un nomīdīts ceļš uz jūru. Dzirdu savus soļus. Laiks doties tālāk. Apbraukuši otrpus ezerkrastā, ieraugam akmeņu krāvumu, kas sniedzas krietni pār galvām. Pāri ūdenim vientuļs ziloņtēviņš bauda ūdenspriekus. Akmens tāds augsts. Tēviņš tā tālu. Meditēt ar skatu punktu no drošas vietas būtu vairāk kā gribēts. Atstājot Valdasu un Hugo uz motorellera pie ceļa, ja nu jābēg, es sāku ceļu pa akmeņiem. Pirmais tāds nieks, bet augstākais apaļš kā gigantisks olis- neļauj uzrāpties. Nolecu otrpus zemē, lai lūkotu citu ceļu augšup, es uzmetu acuskatu pa kreisi, kur blakusesošie akmeņi veido tādu kā alu. Un tur man virsū skatās viņš. Metru manas miesas- krokodils. Dauzoties sirdij, ka kaut kur ir vēl, es lecu atpakaļ un šokā redzu, ka vīrieši mani klausot ir otrpus ieejai. Es klusi saku:”Krokodils”. Un Valdas pieliecies redz viņa astes galu. Lekdama lejā- es nobiedēju reptīli dziļāk iekšā. Un labi, ka tā. Būs mācība man no paēduša krokodīla.

Ziloņi, kuru dēļ devos izpētīt akmens kompleksu
Ziloņi, kuru dēļ devos izpētīt akmens kompleksu
Ziloņu pēdas nospiedums
Ziloņu pēdas nospiedums
Akmens krāvums, kur paslēpies bij krokodils
Akmens krāvums, kur paslēpies bij krokodils

Tāpēc mēs dodamies tālāk, līdz pašai Yala Nacionālā parka robežai, kur pēdējā ciemā, ieturam pusdienas, skatāmies uz uz mežonīgās pludmales vientuļajiem sērfotājiem, apbrīnojam interesantos mērkaķu barus un izprašņājam par trim savvaļas bukiem, kas ieņēmuši vietas starp pudeļu kastēm pie akas. Kādreiz bijuši četri, kas sev zināmu iemeslu dēļ vairs neatgriežas atpakaļ nacionālā parka mežos. Bet kādā nakti leopards vienu no tiem gardi notiesājis. Tā nu tie savā vaļā starp cilvēkiem ganās, dažkārt aizbrienot līdz pardesmit metru attālajai tirkkīza pludmalei.

img_1345 img_1290 img_1311 img_1337 img_1317 img_1335 img_1328 img_1325 img_1321 img_1348 img_1369
Apēduši gardo kokosriekstu, mēs vērojam, kā sāk krēslot un sēžamies motorollera krēslos, lai mērotu ceļu līkločus atpakaļ. Trīs dažādās vietās mēs uzduramies gan vientuļiem ziloņiem, gan baram, kas novāktā zemnieku rīsu laukā, plūc krūmu zarus. Apbrīnot šos staltos milzēņus varētu stundām, ja vien ieplūdusī nakts neliktu doties prom.
Nākamais rīts nāk ar atmiņām par neticamo iepriekšējo dienu. Un nejauši satiekot safari torgotājus, mēs nedomādami sakām- “Jā”. Vēlme palūkoties, kas notiekas vēl dziļāk, ja reiz Nacionālā parka pagalmā ir savvaļas paradīze, mēs metamies iekšā augstajā džipā un sākam sešu stundu garo ceļu dzīvnieku izpētē. Krokodīli nav mūsu iedomas, bet skatīties uz tiem no droša attāluma mašīnā, ir sirdi mierinošs aspekts. Ziloņi arī šodien lutina ar savām ūdens rotaļām. Stirnu bari jaucas ar savvaļas dingo suņiem, dusmīgas mežacūkas jauc zemi un garām paskrien zaķi ar ūdelēm mazām. Leopards atsakās no ballītes, bet varbūt attāli vēro. Un man liekas, ka nekas nevar tā pārsteigt un nevar būt par daudz, kā mežonīgais, kas ņirb katrā slēptākajā stūrī.

 

img_1363 img_1361 img_1360 img_1359 img_1368 img_1358 img_1362 img_1349 img_1339 img_1344 img_1336