Rīta sarunas ar vēju starp tēju. Šrilanka

Agrs ir rīts, kad mēs ceļamies reizē ar Mošejas dziesmu. Gaudo suņi. Katru reizi četros trīsdesmit rītā un vakarpusē tie visi kopā dzied līdzi, kā pildot norunu, tādejādi radot īpašu pavadījumu ritmiskajām ticības vārsmām. Kad pēc minūtēm apklust arī tās, paliek tikai vientuļš necaurredzams rīts. Iezogas dejavu par tiem aukstaji tumšajiem darba dienu cēlieniem, kad ceļš no gultas līdz ledainai vannasistabas grīdai likās tik nepārvarami tāls. Vējš pluinī koka galus, ieskrienas jumtā un švilpo. Mēs izvelkam vienīgās siltās jakas no drēbju maisa un aizmigušu Hugo ietinam cieši pie krūtīm. Vakardienas sarunātais tuk tuk mūs jau gaida. Mēs ietraušamies zemajā tramsportlīdzeklī, šoferis aizrāvslēdžo brezenta sānus un ceļš augšup kalnos pa šauro taku var sākties.
Tā ir viena no tām reizēm, kad nejauši satiktie cilvēki, nejauši uzsāktās sarunu tēmās, nejauši maina nejaušo ceļojumu plānus. Un tā nu mēs esam šeit nonākuši Haputale piectūkstošu iedzīvotāju apdzīvotajā kalnainajā ciemā un pilnīgā nakts melnumā tuktinam uz 38km attālo Lipton’s seat (Liptona krēslu). Leģenda vēsta, ka šajā augstākajā kalna virsotnē 1970m augstumā, pats sers Liptons ar tējas tasi esot noraudzijies uz savām pārvaldāmajā, tējas plantācijām. Tas pats Liptons, kura tējas brendu mūsdienās galdā liek ne viena vien ģimene visā pasaulē. Toreiz viņš 19gs., ierodoties britu kolonizētajā Šrilankas kalnu apvidū, kas bija jau zaudējis cīņu ar kafijas audzēšanu, un nopērkot simtiem hektāru zemes, mainīja pilnībā tējas nozīmi- ieviešot to par ikdienas cilvēka nevis kā līdz šim- tikai aristokrātu patēriņa preci.
Vietējie zinātāji stāsta, ka Lipton’s seat ir jāpaspēj apmeklēt līdz astoņiem rītā, pirms mākoņu miglas nav ieskāvušas kalnu virsotnes. Mēs gribējām paspēt uz saullēktu, zinot, ka pirmais autobuss un vēlākais 2.5h kāpiens līdz augstienei, būs krietni pārsniegts ieteicamais laiks.
Kad tuk tuk pieripina pie tukšās sargu būdiņas, lēnām pie debess malas sāk aust zilgana gaisma. Tālāk jādodas kājām. Viņš ir izvedis mūs caur nebeidzamo tējas plantāciju ceļu, kur kāpienu augstāk nodala šlakbaums. Vējš grūsta matus un atsit tos pret seju. Hugo atvēris acis, visu pusmiegā vēro zem jakas kapuces. Šis ir aukstākais un brāzmainākais vējš, ko šajā ceļojumā esam pieredzējuši, bet vēl jādodas 2km augstāk pretī mitrajam gaisam. Šeit laikapstākļi var mainīties dramatiski- kalnu saules dedzināts tu vari tikt ierauts nāvejošā zibens virpulī. Mākoņi ir tik zemu, ka var izlaist savus pirkstus caur to bali zilganajām kupenām.

Saullēkts
Saullēkts

img_1465
Stindzinošs ir klusums, ko vienmuļi pārtrauc draudzīgi drauskuļojošo suņu spēles. Svētdiena ir vienīgā brīvdienas tējas lapu lasītājiem, tādēļ šorīt zaļo gammu nokrāsas spēlē tikai savu dabas spēli. Vietām augošie eikalipti vējā dejo bīstamo spēli, pārbaudot lokanības izturību. Tējas namiņš aizslēgts klusē līdz brīdim, kad degoša austošā saule parādās kalna stūrī, spēlējot gaismu/ēnu paslēpes krūmāju galos. Tā ir privilēģija būt pilnīgi vieniem tūristu labi apmeklētā nostūrī, ko nevar nopirkt ar naudu. Tas nopērkams tikai ar agru celšanos. Es meditēju ar dabu- te, kur tev nav nekādas teikšanas, vislabākais padoms ir būt tuvu un draudzēties. Ne velti kalnu cilvēki savas kalnu virsotnēm piedēvē dievišķības simbolus, ko nedrīkst apvainot, aizvainot vai jelkādi apzākāt. Jo kalni ne tikai dod, bet arī ņem. Dzīvības. Dvēseles.

img_1447 img_1467 img_1466 img_1469 img_1470 img_1471 img_1442
Nosaluši pirksti atrod slēptuvi kabatu siltumā. Un mēs esam gatavi doties 7km zemāk uz tējas rūpnīcu, kur noķert arī autobusu atpakaļ uz Haputale. Ceļš ved līku ločus caur plantācijām. Zaļais reibina acis un tējas lapu smarža iepriecina degunu. Mums par izbrīnu arī svētdienas dienā baltās formās tērptie bērni skrien uz skolu. Ik pa laikam uzmanību piesaista ceļa malā izvietotās plāksnes ar izteicieniem. Pārsvarā par cilvēku, dabu un dzīvniekiem. Kā piemēram- “Nevienam nebūs turēt savvaļas dzīvniekus nebrīvē”. Viss ir tikai angļu valodā un nevar saprast, vai tas domāts vietējiem, kam angļu valoda nav stiprā puse, tūristiem vai kā atvainošanās, ka šīs plantācijas ir nogalējušas agrāko mežu, kopā ar dzīvniekiem un dabas resursiem.

img_1445
Dodamies 7km lejup
img_1446
Tējas krūmi

img_1472 img_1474 img_1473

Kalnos sāk mosties kustība. Dienās, kad sers Liptons izdomāja, kā pavairot savu bagātību, līdz ar tējas krūmiem viņš uz Šrilanku atveda tūkstošiem darba dvēseļu no Indijas, kas līdz ar to desmitgades netika atzīti par kādas no šo valstu pilsoņiem. Vairāk kā trīssimt hektāru kalnu platībā starp tējas krūmu jūru, iespraukušās neskaitāmas būdeles, skolas un slimnīca. Darbinieku vajadzībām šeit ir viss, lai argā rītā sāktu un dienas gaitā saplūktu 60km svaigu lapu. Lielie maisi uz muguras tiek apsieti ap galvu un basām kājām spraucoties starp krūmu rindām, tiek paņemtas tikai pašas gaiši zaļākās un jaunākās lapiņas. Pārējās ir nederīgi pāragušās. Lai arī mūsdienās tējas biznesu milži rauš neticamu bagātību, tējas lasītāji grimst nabadzībā. Pelnot 3 dolārus dienā, tie papildus ikdienas darbam nodarbojas ar dārzniecību, lai spētu pabarot ģimeni. Skolas puišeļi, steidzoties uz skolu, mums īd naudu. Vismaz pildspalvu. Tūristu pieplūdums ir atstājis sekas. Es nezinu, kas ir pareizākais vai cilvēciskākais. Bet izvēlos klusēt. Es ceru, ka izaugs paaudze, kas mainīs pasaules kārtību un jālūdz nebūs nevienam.

Tējas novācēju ciemats
Tējas novācēju ciemats

Tējas pārstrādes rupnīca ir tieši tik bezpersoniska, lai apmierinātu ziņkāri par procesu, bet neiesaistot nevienu emocionālu detaļu par patieso dzīvi, kam šī ir visa pasaule. Te mēs sastopamies ar citiem interesentiem par gleznaino vietu. Viņu ceļš augšup vēl tikai sācies. Noraidot domu par tējas baudīšanu rūpnīcā, mēs apmierināmies ar vietējo būdeli, kur laipni uzvārītā dzira silda izpūstos kaulos. Bez cukura un piena. Tā vien šķiet, ka angļi tējas nebaudāmo rūgtumu noslēpa ar šļuku piena un daudz karotēm cukura. Kā lai savādāk šo īsto buķetes nomākšanu, lai nosauc par tēju. Mēs izvēlamies izpētīt garšu nianses un diskutējam, vai ārpurūpnīcas dzertā teja ir pirmā klase, ko sūtot tikai uz ārzemēm vai otrā klase, kas nonākot pie vietējiem. Hugo vēlas pagaršot, bet tomēr kafija, kas vienmēr dikti izlūgta no mammas krūzes šķiet daudz tuvāka.

img_1443 img_1444
Noķēruši garām slīdošo autobusu, mēs ietraušamies starp krēslu spraugām sabāzto sīpolloku smaržu un arvien vairāk iespraukties gribošu ļautiņu ķermeņu aprisēm. Šodien tamiliem ir svētki. Dāmu sari žilbina acis, ielu malā templis gatavojas uzņemšanai un pilsētas centrs naktī izdekorēts ar bananu palmām, ziediem un lapām, aicina palikt un priecāties līdz. Ņemot vērā pilsētiņas mazumu, atšķirībā no Poson fetivāla, dejotāju un bungu pavadītāju ir krietni mazāk, bet svētki ir svētki. Šoreiz ar dāvinājumiem ielu malās, pilniem ar augļiem, rīsiem, ziediem. Tas ziedojumiem priekš laimes un bagātības. Rāmās ielas pārvērtušās cilvēku pūļu masās. Mašīnu straume jaucās ar svētku gājiena dalībniekiem un bezmaksas tējas un cepumu kārotājiem. Neskaitot blondu tūristi, esam vienīgie, kas šajā neizprotamajā svētku mikslī neiederas. Pirms došanās mājup, mēs izmetam loku, lai kārtējo reizi uzmestu skatu vilciena sliedēm, kas šķērso tieši galveno pilsētas ielu. Galu galā vilciens ir svēta lieta priekš Hugo, kuram katreiz izlaužas prieka sauciens, kad kaut kur tālumā dzirdama ripotāja taurēšanas skaņa.

img_1456 img_1457 img_1458
Krēsla iezogas uz milzu terases, kur šūpuļkrēsla ieaijāta es vēroju zilganos kalnus un ezeru ieskauto ieleju. Pilsētas bungas šeit ir apslāpētas ar vēja šalkoņu un putnu dziesmām. Te ir savdabīgais skaistums, kas mijas ar mainīgo mežonīgumu un rimto mazpilsētiņas mieru. Šrilankas gaumē.

One thought on “Rīta sarunas ar vēju starp tēju. Šrilanka

Comments are closed.