Mazā Anglija jeb aukstums Nuwara Eliya, Šrilanka

Aukstais gaiss nepatīkami pārsteidz. Tas, ka Nuwara Eliyas ir tējas plantāciju izslavēta kalnu apvidū esoša pilsēta, bija zināms. Bet, ka 1905mvjl esošā tā dēvētā “mazā Anglija” būs mākoņos ieskauta gaudojošu vēju un lietus pārņemta vieta, mūs pārsteidza nesagatavotus. Britu kolonisma laiks atstājis pēdu nospiedumus pat pēc tik daudziem gadu desmitiem. Kādreizējā bagāto atpūtas vieta, kur medīt briežus, ziloņus un citus savvaļas brīnumus, vēljoprojām greznojas ar golfa laukumiem, neskaitāmiem zirgiem ezera krastā, kuru saimnieki aicina izjādēs, botānisko dārzu ar meža putniem un bērnu atpūtas laukumiem, greznāko pasta ēku, kas atgādina sarkanu šokolādes namiņu, zirgu žokeju sacensībām, automobīļu izrādēm un neskaitāmām britu arhitektu ietekmē celtām atpūtas mājām, kas gozējas svaigi grieztos mauriņos un iekoptu rožu lokos. Gregora ezera krastos vietējie skolēni spēlē kriketu un futbola mačus.

Pasta māja
Pasta māja

img_1483

Un tajā pat laikā Nuwara Eliya ir kā identitāti zaudējusi vecmeita, kas savā klēpī zem mākoņu laukiem patver augļu un dārzeņu tirgus, pārplūdinātas ielas ar ziemas cepuru un vējjaku tirgotājiem, neskaitāmām beķerejām un kūku ceptuvēm, baskājainiem ubagiem, kas izgriezdami roku lūdz jebko, haotisku autobusu parku ar sarkanu tabaku zelējošiem šoferiem un sandelēs ietērptiem ļautiņiem vilnas cepurēs. Pavasaris aprīlī esot skaistākais un aizņemtākais mēnesis, bet jūnija dienās kā šīs temperatūra dienās nokrītas līdz 16grādiem. Naktis zem divām biezām segām liekas garas jo garas, kad caur durvju un logu spraugām histēriski vēji drupina atmiņas par tveicīgām dienām. Mitruma rādītājs uzlec uz 96% un drēbes piesūcas pilienveidīgo gaisu. Kad jau kuro reizi domās uzdodu sev jautājumu, kāpēc kāds šeit jelkad gribētu dzīvot, prātā ataust atmiņa par ziemām, kas mani izaudzinājušas.

img_1454 img_1455
Kad rīts ataust zilganibāls bez saules un mēs turpinām būt iestīti slīdošā lietus mākonī, tā vien gribas lekt atpakaļ vilcienā un traukties pretī saulei jebkurā citā ciema ielokā. Dzeram jau trešo tasi tējas- melnu, bez cukura. Vietējo ieskrietuvē laužam ar rokām kokosriekstu plāceņus rotti un mērcējam gardā lēcu karijā. Dienu garās pastaigas kalnainajos apvidos cauri tēju plantācijām un ūdenskritumu kaskādēm paliek līdz nākošai apmeklēšanas reizei, tāpat kā netālu esošais Adams Peak- augstā virsotne, kas vilina svētceļotājus, kalnos kāpējus un visādi citādi izaicinājumus mīlošus pasaules pilsoņus. Kāpšanas sezona sen kā jau beigusies, izslēdzot visu apgaismojumu uz 5000 nevienlīdzīgajiem kāpieniem, aizslēdzot tēju namiņus kalnu posmos un visādi citādi pasakot, ka grēks ir kāpt, ja reiz ciet ir ciet. Vērojot skrandošos kokus ietītus tumīgajā baltajā masā un temperatūru krītamies ik pa stundai, mūsu kādreizējā doma, ka tomēr kāpsim, kā visi naktī, lai virsotnē, kas godāta ar “Ādama/Budas pēdas nospiedumu” un tempļa priekšā sagaidītu saullēktu, bija nudien idiotiska doma. Šrilanka nudien ir vieta, kur gribētu atgriezties un iepazīt pilnīgi savādāko rietumdienvidu daļu. Kāda gan būtu dzīve, ja tajā neatstātu vietu pēc kā ilgoties un piepildīties.

img_1482
Roti