Pazuduši vilcienu pasaulē. Šrilanka

Gudri sarakstītu ceļvežu rindas vēsta, ka vidrošākais pārvietošanās līdzeklis Šrilankā ir īrēts auto. Līdzi jāņemot arī šoferis. Kas nekādi nepaskaidro jautājumu, kāpēc Vjetnamā, kur satiksme ir neskaitāmas reizes haotiskāka, viens no populārākajiem braukšanas rīkiem tūristiem ir motocikls. Bez šofera. Mārketings katrai valstij tādu vai citādu iemeslu dēļ darbojas savādāk, bet man sabiedriskais transports ir kultūras daļa. Vieta, kur mēģināt saplūst ar vidi un izlikties, ka neesi apskates objekts. Ikdienas sastāvdaļa, kas atklāj neizstāstītos stāstus, parāda kulturālās iezīmes un simboliskās detaļas no tradīciju augļiem. Un mums līdz šim tieši tik neticami lēts pārvietošanās līdzeklis, lai katreiz tiešām noticētu, pretī saņemot biļetes čeku.

img_1449 img_1450
Kurp gan visbrīnišķīgāk baudīt kalnu ceļus, nemeklējot pagriezienos plastmasas maisiņus, ja ne vienīgi vilcienu vagonos. Ceļš no Kandy līdz Ellai ved cauri pasakainām dabas ainavām, padarot to vienu no pasaulē aizraujošākajiem vilciena maršrutiem. Un ne velti. Vilciens ir pirms lidmašīnas, tuk-tuk, laivas un autobusa. Hugo kaislība, kas tiek atzīmēta ar prieka kliedzieniem, apkārtejo uzmanību pievērsa jau Londonas laikā. Vilciens tiek sameklēts visur, pat, ja tā ir tālumā taurējošā tvaikoņa skaņa vai paralēli ceļam skrienošās sliedes. Tas, ka vilciens ir Tomass, sapratu pēc rokas mājiena atvadām, ikreiz, kad trausāmies laukā uz perona. Bet te nu ir rīts, kas mums sākas pilsētā Haputale, kad ieraušamies trešās klases vagonā. Kad liekas, ka klašu iedalījums nobīda zemākā kārtā, atliek atcerēties dienas, kad ceļš uz mājām veda koka krēslos un kakla atzveltnes bij vien attāls sapnis. Atšķirībā no tā, šeit trešā klasē ir polsterēti augsti kopējie krēsli ar  galdiņiem pie loga. Vietas ir pietiekami daudz, lai visi gribētāji atrastu sev sēdvietu. Man prātā nav ieslīgt mīkstajā vietā. Atstājusi Valdasu ar Hugo lūkojoties caur loga rāmjiem, es ieņemu vietu pie atvērtajām vagona durvīm. Šoreiz man palaimējas un garais vilciens nodrošina visu vēlētāju kāri pēc adrenalīna devas. Tāpat kā autobusiem, nevienā ceļa posmā durvis vai logi netiek aizvērti. Cilvēki cīnās pie logu vietām un bariņiem durvju spraugās, ne tikai dēļ svaigā gaisa. Lielākoties tās ir iespaidīgās ainavas, kas mainās nepārtraukti un neliek garlaikoties ne mirkli. Sliedēm neticami tuvas kraujas, metāla tilti, kas ved pāru upēm, kalnu ielejas, ko nomaina eikaliptu meži, neskaitāmi ūdenskritumi, kas uzrodas ceļā kalnu spraugās, mežonīgas pļavas ar spilgti ziedošiem sarkaniem rododendriem. Vientuļas violetas orgidejas mijas ar margrietiņām. Garām slīd avokado un džekfruit augļu koki. Vietām akmens siena pienāk rokas stiepiena attālumā. Matus pluinī vējš un vienā mirklī tu esi ierauts citā vidē- sliežu ceļu izmantojoši gājēji māj pretī, dārzeņu iekoptie lauki, mazi ciematu puduri un neskaitāmas tējas plantācijas ar pusdienu pauzē sasēdušām ievācējām. Katru reizi, kad divu stundu garajā braucienā vilciens septiņpadsmit (!) reizes izripo cauri kalnu melnajiem tuneļiem, atvērtajās durvīs sēdošie jaunekļi iekliedzas, kopā ar vēju švilpjošo atbalsi radot tirpošu spoku gaudošanas stāstu. Vagonu koridoros puiši ar koka zariņiem dauza melodiju pa metāliskām durvīm, sit plaukstas un dzied īpašā vilciena riteņu pavadījumā. Pārdevēji lavierē starp krēslu nodalījumiem, kārdinādami ar samosām, eļļā grauzdētiem zemesriekstiem, svaigi mizotiem mango un čili bārstītiem turku zirņiem.

img_1485
Gribas vēl palūkoties, kas ir aiz ūdenskrituma sienas, bet tevi jau lūdz kāpt ārā. Citu reizi-pie sevis nodomāju- gluži kā es vienmēr atrunāju Hugo.

img_1451
Klinšu sienu ar aizsniegt ar roku..

img_1452 img_1453 img_1459 img_1461 img_1462 img_1463