Rambutānu paradīze. Šrilanka

Pēdējās dienas bijušās Ceilonas salas paradīzē ieslīd termiņu kalendārā. Gribas ieskatīties acīs vēl saulei un parunāties ar mežu. Bēgdami no kalnu aukstā gaisa, mēs līdz ar vilciena pasakainajiem skatiem iekāpjam Nanu Oya stacijā. Pāris stundas lēkājot līdzi bānīša ritmiem, es pieduros te vienai, te otrai vagona durvju sienas pusei, vērojot dramatiskos skatus, kas mainās ik pa minūtēm. Stacijā Warawaya mēs esam vienīgie pasažieri, kas izkāpj. Nav arī iekāpt gribētāju. Sniegbaltā tērpā ietērpies pārvaldītājs izbrīnīts jautā, vai mēs esam tiešām pareizajā vietā, un sagaidījis atbildi, lūdz uzrādīt biļeti, kurp uz violeti zilās kartona gabaliņa melnu tinti iedrukāts- Warawaya.Tomēr mūsējā pietura. Mēs smejamies un attālinoties sliedēm, ieelpojam silto tropu gaisu.

img_1505 img_1498 img_1499 img_1500 img_1497

Mitruma piesūkušās siltās jakas tiek ieslidinātas atpakaļ somās un pasakains tējas pakalnu, palmu un kalnu upes pusotru kilometru garais ceļš uz civilizāciju var sākties. Nosaukt divas kafejnīcas un māju par apdzīvotu vietu ir grūti. Un, kamēr meklējam ūdens rezerves, garām brauošais autobuss lūdz sevī iekāpt. Nieka stundas brauciens pa līkumainajiem kalna ceļiem mūs svaida uz visām pusēm. Šoferis apstājas un saka, ka šī vieta ir mūsu galapunkts. Pārdesmit māju sagūlušas ap galveno ceļu. Lauku klusums ieaudzis dabas džungļos. Vien neskaitāmās būdas ar gumijas laivām un ķiverēm liecina par tūristu iecienīto raftinga un kanjonlēkšanas vietu. Kitulgala- ir ciemats, kur atrodam pēdējo dienu rāmo meža galaktiku. Ieaugusi starp tropu augiem un lietusmeža kokiem, mūsu mājiņa ar milzu balkonu un skatu uz piecu metru attālo upi. Naktīs meža takas pārvēršas par jāņtārpiņu izrādēm un vienīgā gaisma no rokās turētā luktura izmantota kā prožektora deja. Tūrisma sezona sen kā beigusies, ko Valdas izmanto, lai trauktos lejā pa krācēm par superizdevīgu cenu. Augļu sezona ir pašā plaukumā, tādēļ meža dzīvnieki mielojas tālu no cilvēku mītnes vietām ar bagātīgām ogu rezervēm. Izpētot mežu ceļus un aizraujošos augus mana vien mājas suņus un ceļa vidū gulošu čūsku. Gigantiski vīteņaugi piesūkušies resniem koku stumbriem. Lejā paukšķēdami krīt sakaltuši tukši meža augļi. Mazo upju pieteku ceļš ieslīd akmeņu kritumā, radod dunošu tecēšanas melodiju. Žņaudzējkoki, apvijušies apkārt savam saimniekam, čukst gadiem melojošu narkozes dziesmu. Izmirkušas saimnieces upes karstā triec netīro veļu pret akmeņiem, veicot paaudžu mantoto rituālu. Brokastis un vakariņas tiek ieskandinātas ar mazajās panniņās ielieto hopperu mīklas čurkstoņu. Kad pašā viducī tiek iesista svaiga vistas ola, garšas kārpiņas mutē sāk spēlēt izsalkušā spēli. Svaigi izcirsts kokosriektsta baltums ieguļ mazajā plaukstā un sniedz garo pastaigu našķa mierinājumu.

img_1504 img_1506

img_1511

Visur mirdz spoži sarkani adataiņi. Koku zaros, kas sasniedz divdesmit metru augstumu, saplūkt rambutānu saldeni skābos augļus var tikai vietējie lietpratēji. Daudzot ar gariem koka gabaliem, rāpjoties augstajās virsotnēs, vai laimīgie izmantojot savu mājas jumtu par pakāpienu. Sasieti kumšķos tie ir visās būdeļu priekšās, aicinot nopirkt par niecīgu summu. Mēs nepretojamies un rīti bez rambutānu kilogramiem nav īsti Katigulas dienas vērti. Savu noslēpumu steidz atklāt arī mangustīni, vilinot ar sacukorotu rabareru garšas buķeti. Hugo augļi iegaršojas tik ļoti, ka vakaros vistuvāk esošie kaimiņi nes rambutānu un mangustīnu pilnu maisu, tirgotāji uzliek kādam auglim pa virsu, un visur esošais produktu pārdevējs, steidz nest pa kādam no sava dārza. Augļu retrīts, upes krastā džungļu ieskautas dienas pirms dunošās Kolombo, padara Kitulgala par vietu, kur atgriezties. Dienās, kad visa ir par daudz.

img_1512

img_1501 img_1502

Rambutāni
Rambutāni
 Mangustīni
Mangustīni