Sa Pa, Ziemeļvjetnama 2.daļa

Pārgājiens un Ta’van ciematu

Uz dienas gājiena attālumo esošo ciematu mēs nolemjam iet paši, līdz pērkot brokastīs svaigu ceptu maizi, mēs iepazīstamies ar vietējo meiteni. Lielākā daļa apkārt klīstošo dāmu mērķis Sapas ielās ir nopelnīt smeķīgu gida algu nevis niecīgās kapeikas par suvenīriem. Konkurence ir liela. Oficiālie gidi, kas piesaistīti viesu namam, ir sertificēti un ar angļu valodas zināšanām. Informācijas cetrā bukletos uzsvērts, lai tūristi neizmanto gidu “no ielas”. Tajā pat laikā, mūsu satiktā meitene ir tikai 19gadus veca, ar zīdaini uz muguras. Dažkārt viņa savu mazo atstāj mājās, kur to pieskata mamma. Ņemot vērā, ka jaunākajam mammas bērnam ir tikai dažu mēnešu atšķirība ar viņējo, mamma laipni ar krūti pabaro abus. Jaunā meitene, kas nabadzības dēļ skolā nav gājusi, šorīt mērojusi ceļu uz Sapu no vēl tālākā ciema kā mūsu galamērķis- Ta’van ciemats. Lai arī summa nav niecīga, mēs labprāt atbalstām jauno mammu, izmantojot viņu par ceļa rādītāju. Lai apietu ieejas maksu, mēs veicam pāris kilometru apkārtceļu un aizraujošais pārgājiens var sākties. Rīsu terases, ielejas un kalni, zigzagos 360grādos ievijušies grantsceļi, upes un tilti, bufalo bari un darbā noliekušies zemnieki. Aizvedusi mūs pie home stay ģimenes, viņa kautri atvadās un solās no rīta palīdzēt ar transportu, lai mēs tiktu atpakaļ uz Sapu. Paēduši pusdienas un nejauši izdzirdējuši par netālo ūdenskritumu, mēs paši aizsteidzamies nu jau pa šaurām rīsu lauku takām un bambusa mežiem un netālu esošo ūdenskritumu. Gluži kā svaigi mušpapīram pielipušas mušas, mums seko trīs vietējā ciema dāmas, savos grozos nesdamas pārdodamos suvenīrus. Doma ir itin skaidra. Sekojot no aizmugures, galamērķī izlikties par gidiem un attiecīgi prasot samaksu vai vismaz suvenīru nopirkšanu. Divas stundas ilgais gājiens pārvēršas skrējienā, lai redzētu, vai sekotājas zaudēs interesi, redzot, ka šie eiropieši var arī lekt pāri gravām un dubļu pārejām. Aizelsušās dāmas nepadodas un smiedamās skrien līdzi. Galu galā vienojamies kopējās fotogrāfijās un aiz cieņas nākas vien pirkt suvenīrus no katras. Pēc peldes upē, atpakaļ ceļā, ko izvēlamies starp ciemu mājām un laukiem. Apmierinātas pārdevējas lēni pazūd mūsu skatupunktam un meklē nākamo mērķi. Ceļš ved cauri akmeņainai upei, kur pretī mūs sagaida izbrīnīti bufalo. Esam draudzīgi un lēnām manāmies augšup pa taku.
Nogurums pēc brangām vakariņām un sarunām ar citiem ceļotājiem liek par sevi manīt. Svaigais kalnu gaiss un mīkstie pēļu iemidzina dažās sekundēs un tikpat ātri jau pienāk rīts, kad ceļa malā kopā ar brāļiem un motocikliem gaida mūsu vakardienas gide. Piespiedušies cieši pie motocikla vadītājiem, mēs mērojam lietus izdangāto akmens ceļu atpakaļ uz Sapu. Vjetnamas lauku idilli nomaina trokšņainās tūristu pilsētiņas uzbāzīgums.

img_1549
Mūsu gide

img_1546 img_1547 img_1548 img_1550 img_1551 img_1552 img_1553 img_1554

img_1555

Mūsu draudzenes, kas nekādi negribēja palaist mūs vaļā..
Mūsu draudzenes, kas nekādi negribēja palaist mūs vaļā..

img_1557 img_1558

Mērojot ceļu pār upi...
Mērojot ceļu pār upi…

img_1560 img_1561 img_1562 img_1563

Sapa no augšas

Ja galīgi nav spēka doties garo pārgājienu izklaidēs, Sapa nodrošina arī lielisku netālo kalnu iekarošanu, lai paraudzītos uz ciematu no augšas. Ceļš ved garām savvaļas orhideju audzētavai, sakoptiem dārziem ar milzu koka skulptūrām, gigantisko akmeņu takām un kultūras mājām, kur vērot tradicionālos dejotājus.

img_1532 img_1533 img_1534 img_1535