Tirgus. Bac ha. Ziemeļvjetnama

Es neatceros, kad manī iedzīvojās kaisle uz tiem metāla un koka stendiem, piramīdās ar matemātisku precizitāti saliktiem augļiem, rokām pārnēsātiem dārzeņu kilogramiem, piena, gaļas un zivju paviljoniem. Un visam pāri pārēm krāsu gammas, kas spēlējoties atstaro viena otru, saplūst un disharmonizē. Tā nepabeigtība, plūdums un haoss, kas dienas nobeigumā tiek saslaucīts renstelēs. Puvuma smaka un saulē sabojājušā izlasīšana, tukšās kastes un metāla svaru ripas. Galu galā plēvēm pārvilktā produkcija, izslēgtā gaisma un pēc nebeidzamās burzmas izmisis klusums.
Man nav atmiņu, kad tā kaislība pārauga ikdienas rituālā un pirmajā nepieciešamībā. Bet es atceros vasaras pirms divdesmit gadiem, kad vecātēva- agronoma plantācijā lasīju zemenes, ko nepaspējot aizvest uz tirgu, izpirka lojāli klienti. Bet varbūt tas viss sākās ar celšanos naktī, lai kopā ar ģimeni dotos berna prātam aizraujošā piedzīvojumā pāri robežai uz Viļņas tirgu. Tās bailes uz robežas, it kā darītu ko aizliegtu (vienu reizi gan māsa devās pāri robežai ar kaimiņienes pasi). Tās patīkamās gaidas, nekad nezinot, kas mani sagaida šoreiz. Lai arī tekstilpreču sortiments manu sirdi nelauž, atmiņas par karsto termosa tēju, aukstajiem rītiem un neskaitāmajām alejām reibina prātu.
Bet es atceros mūsu tikšanos naktī, kad ejot uz kādām mājām no klubu dzīves, es uzdrošinājos ieskatīties viņam tieši sirdī. Un nē, tur neslēpās bailes un nāvējoši draudi. Man bija sešpadsmit. Viņš bija kā vientuļais jūrnieks, sirmu galvu, apdzisušā pīpē stāstīdams vilku teikas. Es atceros to mirkli, kad pa īstam iemīlējos Rīgas centrāltirgū- naktī, bez tirgotājiem, precēm un netīras naudas. Viņš švilpoja manā ausu galā un solīja nekad neapnikt un vienmēr pārsteigt, arī, ja es nesolījos būt uzticīga tik viņam vienam. Pārējais ir vēsture. Bet vienmēr, nonākot jaunā pilsētā, es kartē meklēju tirgu. Lai lasītu starp rindām stāstus, tautu kultūru un nesamākslotu mentalitāti. Tāpēc nonākot dienvidāzijā mans saviļņojums bija katrā pilsētā atrast daļu no tās sirds- nakts vai agra rīta, vai pusdienās siestas iesnauduša, bet tik konkrētas vietas raksturojoša- tirgus. Arī pieci no rīta vai pusnakts stunda nav šķērslis, lai ievilinātu mani tirgošanās spēlē, pat, ja nākas tikai vērot.
Pārvācoties uz Londonu, manās rokās ātri nonāca grāmata par šīs pilsētas tirgiem, bet izpētījusi top desmitnieku, es to aiznesu atpakaļ uz charity shop, lai stundām ilgos pārbraucienos uz riteņiem, uzdurtos indiešu rajona brīvdienu tirgum. Kopš tās dienas svaigs lasis, tuncis, 5kg dārzeņu un 6kg augļu mūsu leduskapi sestdienas rītos iekrāsoja papagaiļa krāsās.

Tāpēc tā nebija nejaušība, ka es nonācu mazās pilsētiņas Bac ha svētdienas tirgū Lao cai provincē Vjetnamas ziemeļos. Pēc ilgas domāšanas uz kuru no rajona centru doties, lai spilgtāk piedzīvotu tradicionālo kalnu cilšu andeles priekus, izvēle krita par labu Bac ha tirgum, ko pārstāv pārsvarā ziedu Hmong (flower hmong) cilts.

Konkrētās nedēļas dienās mazās pilsētiņas uzņem lielus pulkus ļaužu no apkārtējiem ciemiem. Laika gaitā, kad Vjetnama, karu un gadsimtu maiņās plūdusi uz pārmaiņām, kalnu ciemati ziemeļos, kas robežojas ar Ķīnu savas izolētības un aizmirstības dēļ, spējuši saglabāt savu tradicionālo dzīvesveidu, unikālos apģērbus un sadzīvi, kā to darījuši viņu senču senči. Lai arī ikdienā ienākuši motorizēti pārvietošanās līdzekļi un telefoni, ir tradīcijas, kas tiek svēti turētas godā. Svētdienas tirgus ir liels notikums ne tikai izdzīvošanas dēļ- iemainot izaudzēto produkciju un mājdzīvniekus pret amatnieku darba rīkiem vai nepieciešamajām sadzīves precēm.

Tas ir arī svarīgs komunicēšanas pasākums, satiekot sen neredzētus draugus, apmainoties ar jaunāko informāciju un negantākajām baumām. Galu galā dzīvojot kalnos sazināšanās un sakari nav apvienojams jēdziens. Tie ir arī svētki. Atpūta no smagām darba dienām, kad strādāts no rīta līdz saules rietam, lai izaudzētu visu saimei nepieciešamo. Ne velti populāri ir vietējās kandžas izgatavotāji, kas plastmasas pudelēs ielies caurspīdīgo vella dziru. Tie ir vīri, kas smejas gardus smieklus savos baltajos kreklos. Tās ir sievas trijās paaudzēs, kas uzvilkušas labāko goda kārtu cēli iznes savu augumu. Tie ir bērni, kas pēc vecāku labiem ienākumiem, saņem savu kāroto saldumu devu.

 

Es stāvu ielas malā un vēroju kā garām lēnām, bet ritmiskā solī viņi nāk.

 

Atbraukuši iepriekšējā dienā, mēs iepazīstam pāris pilsētas ielas pirms galvenā notikuma. Tūristu grupas ieradīsies svētdienas rītā, pavadīs divas stundas apstaigājot teritoriju, lai tūrisma autobuss tos vestu tālāk uz Hanoi vai atpakaļ uz Sapu. Bet viss sākas krietni pirms kāds autobuss spējis atbraukt. Mērojuši vairākas stundas kājām no attālākajiem ciematiem, ielās sāk parādīties straume ar kalnu ciematu iedzīvotājiem. Pārsvarā Flover Hmong (puķu hmong) cilts pārstāvji. Skaistā vārdā dēvēti, jo žilbinošās krāsas tērpos jaucas neticamos salikumos, radod nepārspējamu ņirboņu un prieka iedvesmu, gluži kā visas zemeslodes pļavu puķu koncertā. Ap kāju stilbiem apsietas lentas, mugurā biezāki vai plānāki svārki, rūtaini lakati uz galvas un izrakstīti, pērlēm izšūti bērnu pārnēsājamie uz muguras.
Priekšā dzenot vienu vai vairākus bufalo, zirgus un suņus, andelēšanās ļaudis virzās uz tirgus placi, kur, kopējas murdoņas pavadīti, ieņem vietas zemes pleķīšos, pakalnos, nojumēs un ielu stūros. Mājdzīvniekiem, amatniekiem, suņiem, rokdarbiem, pārtikai ir iedalīts savs laukums. Laikam ejot tirgus teritorija ieņem visu Bac ha apkārtni un nepieciešama vairāk kā stunda, lai nesteidzīgi izstaigātu visu apkārtni.
Viss ņirb gar acīm. Krāsu palete ir neiedomājama, it kā kāds būtu izsviedis gaisā tūkstošiem krāsu bundžiņas, kas sajaucoties rada jaunas nebijušas nianses. Čalas paliek arvien skaļākas, bet visam pāri neviltoti smiekli. Slīdot gar krāšņo tērpu okeānu, mana fotokamera ir kā luksafors. Smiekli pārvēršas slēptā smaidā, kas aizsegts ar plaukstu, kautrīgas sejas aizgriežas prom un pārņem atgrūšanas vilkme. Bet es zinu, ka draudzēties var arī bez vārdiem un valodas. Un, ka citreiz trešajā raundā ejot goda apli, draudzīgs smaids izlavīsies arī no bargas dvēseles dzīlēm. Es rādu portretus galvenajiem varoņiem un pretī iegūstu pašu skaistāko sirdssmaidu- neviltotu un kautrīgi pateicīgu. Kaut man būtu poloroīds un es varētu uzdāvināt bildi piemiņai. Bet man nav. Un es ieslīdu dziļāk andeles viļņos. Pakalnā starp desmitiem brangi barotiem bufalo, kas garlaikoti mīda smilšaino zemi, mani divi vīrieši iejukuši burzmā lēni vēro. Lejā milzu pītos grozos pūkaini pīlēni vicina spārnus, turot sivēnu aiz pakaļkājām pārdevējs to bāž auduma maisā, nopirktas vistas aiz kājām nosver večiņa un piesien tās uz velosipēda bagāžas, ducis dažāda vecuma kucēnu piesieti ķēdēs smilkst saimniekiem zem kājām. Es piesēžu blakus starp cukurniedru kalniem sēžošai vecmamiņai un saku, cik viņa skaista. Un atvadoties katra savā valodā, mēs šķiramies, lai nekad vairs nesatiktos.
Dziļāk nomalē pļavā pilns mežonīgu kumeļu, kas skraida un bēguļo no saimnieka rokas. Mazie, stiprie kalnu zirgi, bēg no saimniekiem. Saķepušas krēpes un simtiem vīru, līdzīgi meklējas pavasara gaisā. Vīriešu bars nebeidzas un turpat blakus zālienā kokos un žoga galā ielokā sakārti koka putnu būri. Saķerti kalnu mežos, mazie dziedātāji žilbina spalvas un skumjās klusē par zaudēto brīvi. Un tam visam pāri nebeidzamā čalu mutoņā simtiem vīru kuļ vārdus kā labību un noliek ikdienas smago nastu uz pāris stundu pauzes.
Iekrītu laikā un pēc trešās tirgus riņķa dejas, es nogurusi ieņemu vietu uz kāpnēm un dalīdamās ar ananāsa šķēlēm ar nejaušu blakus sēdētāju, vēroju nepagurdama.
Tikai vēlā pēcpusdienā, kad visi tūristi sasēdušies privātos autobusos un aizlaidušies prom, mēs beidzot visi kopā lēnā gaitā izbrienam cauri tukšam tirgus laukumam, lai dotos uz vietējo ēstuvi baudīt gardo cūkgaļas nūdeļu zupu. Ielās aizkavējušies tirgotāji steidz vēl iepirkties par nopelnīto naudu, bet nepārdoto bufalo saimnieki, dzen lopus mājās. Bac ha gluži kā pēc trakas ballītes nāk rītā gurdi mājās.

img_1564 img_1565 img_1566 img_1567 img_1568 img_1569 img_1570 img_1571 img_1572 img_1573 img_1574 img_1575 img_1576 img_1577 img_1578 img_1579 img_1580 img_1581 img_1582 img_1583 img_1584 img_1585 img_1586 img_1587 img_1588 img_1589 img_1590 img_1591 img_1592 img_1593 img_1594 img_1595 img_1596 img_1597 img_1598 img_1599 img_1600 img_1601 img_1602 img_1603 img_1604 img_1605 img_1606 img_1607 img_1608 img_1609 img_1610 img_1609 img_1611 img_1612 img_1613 img_1614