Ha Long & Bai Tu Long Bay. Ziemeļvjetnama

Tās bija vairākas dienas ceļā, kad ik pa laikam pārspriedām iespējamos maršrutus un izmaksas. Dienas paskrēja reizē ar jaunajiem iespaidiem, bet skaidrības palika arvien mazāk un mazāk. Halong līcis, kas iekļauts UNESCO aizsargājamo objektu reģistrā, ir vieta, kas jāapmeklē, ja ir iespēja pabūt Vjetmanas ziemeļu daļā. Tas nu mums bija skaidrs. Bet vēlme izvairīties no pūļiem un atštampātā maršruta likās neapvienojama ar realitāti līča apskatē. Tūrisma paketes bija itin straight forward. Pāris stundas autobusā no Hanoi aizvedīs līdz Halong līcim, kur atkarībā no katra individuālā dolāru skaita maciņā- pāris stundu, vai pāris dienu laivu brauciens pa līci ar gulēšanu ciematā vai uz tās pašas laivas. Diennakts likās par maz, lai patiesi izbaudītu skaistās klintis, kas sagūlušas jūrā kā gadsimtu veci dragoni. Ne velti vieta tiek saukta par septīto dabas brīnumu. Otra iespēja, kas ir tālu prom no tūkstošiem tūristu laivu pa Halong līci, ir doties izbraucienā pa Bai tu long līci, kas ir turpinājums klinšu krasta līnijai, atklājot vēl vairāk un mististākus dramatisko akmeņu skatus. Neapstiprinājuši nevienu no variantiem, mēs devāmies paši uz Halong pilsētu, lai Halong un Bai tu long līci apskatītu paši saviem spēkiem, paildzinot apskates laiku līdz astoņām dienām un dramatiski samazinot izmaksas.

 

Iegājuši pirmajā viesu mājā, mēs par lētu naudu tiekam pie apartamentiem ar balkonu, kondicionieri, TVkanāliem un karsto ūdeni. Iekāpusi mazajā balkonā, es neticu savām acīm- pretī paveras dramatiskie kaļķakmens kalni, neskaitāmas laivas ar tajās dzīvojošajiem cilvēkiem, palmas un tepat blakus esošais kinoteātris, ko vēlāk arī izmantosim. Lai arī pilsēta ir cilvēku mutuļojoša, nemana rietumu tūristus. Pilsēta gatavojas karnevālam un mēs uz pāris stundām ieslīgstam krāšņi tērpto dejotāju vērošanā. Esam vienīgie rietumnieki starp skatītāju rindām un brīžiem nevar saprast, kurš kuru vairāk vēro un ievēro. Ir laiks doties mājup, un sekojot krastam, kur laivās sagūluši saimnieki uz nakts miegu, mēs virzāmies gar palmu gatvi. Tumsā malās novietotajās mobilajās kafejnīcās saulespuķu sēklas grauž vietējie. Kopējā graušana ir vērojama tieši vakara stundās, kad tumsai ieslīdot pār pilsētām un ciemiem, draugu ikdienas sanākšanās milzu puķu sēklas tiek nomestas turpat zem galda. Rītos pāri palikušās čaumalas kafejnīcu īpašnieki nemanot aizslauka, lai iesāktu ikdienas gaitas.

Halongpilsēta
Halong pilsēta
img_1651
Reliģiska ceremonija..Ziedošana

img_1652

Mūsu mērķis ir doties uz skatu punktu turpat bakus esošajā kalnā. Ceļš ved caur tirgu. Smaržo pēc jūras radījumiem, kas krāsainās bļodās mirkst ūdenī. Neskaitāmi ūdens mokšķi un delikateses. Ik uz stūra, desmitiem sejas maskās tērptu sieviešu verdošā eļļā ber garneļu mīklu, lai izceptu garneļu plāceņus. Kad kārtējā interesante pieskrien pie Hugo un uzsit pa dibenu, es neizturu, bet dusmās izlaužas vien nevarīgs “hei”. Valodas barjera šoreiz nolaidusi lažu. Bet respect me and I will respect you te nestrādā. Un es palieku kā muļķe ar desmitiem skaļi smejošu vjetnamiešu. Hugo ar saviem baltajiem matiem un zilajām acīm izraisa neviltotu uzmanību. Tas nav nekāds brīnums un jaunums.

 

img_1647 img_1648 img_1649 img_1650
Āzijas valstu iedzīvotāji ir daudz lielāki bērnu draugi kā jebkur Eiropā. Labi, es pārspīlēju. Bērnu draugi varbūt pret bērniem, kas izskatās savādāk. Galu galā bērnu verdzība, pārdošana, seksuālā izmantošana tomēr ir milzīgs fakts, lai apgalvotu, ka bērni ir zvaigznes satusā. Bet Vjetnamā robeža par interesi un pieklājību ieslīd pelēkajā zonā. Vietās kur ļaužu plūsma ir izteikti lielākā kā tirgi, mēs Hugo ņemam rokās, lai brīžos kā iepriekšminētais, Hugo nenonāktu svešās rokās. Uz ielas, veikalos, autobusos ir ikdienas parādība. Es māju ar galvu un smaidot saku, “No, no”. Hugo nepatīk, kad sveši cilvēki viņu aiztiek, rausta aiz vaigiem un nebeidz gramstīties gar matiem. Tādu interesei pret sevi esmu izjutusi pati. Es nelemju Hugo vietā un ļauju izvēlēties pašam, bet mirkļos, kas ieslīd uzmākšanās etapos ar slepus filmētiem video, es iejaucos un lēni slīdu projām. Bet Vjetnama salauza manu iecietības riekstu un saplīsa kā tukša čaula. “Kontjai” (zēns)bija viens no pirmajiem vārdiem, ko iemācījāmies vjetnamiski. Epizodes ar pieskriešanu no ielas un Hugo mantības taustīšanu atkrtojās viena pēc otras un tā kļuva biežāka kā matu aiztikšana. Tāpēc svešiniekiem tuvojoties, mēs izstiepāmplaukstu priekšā kā stop zīmi un saucām “Kontjai”.. “Ā, kontjai…kontjai,” sauca sieviete mums blakus savām kaimiņienēm. Neticēdama tā tuvojas mums klāt. “Kontjai,” es saku vēlreiz un piespiežu Hugo sev cieši klāt. Haizivmāte ir runājusi.

 

Es aizštopēju dusmas par tirgus incidentu ar pāris garneļplāceņiem un mēs varam doties augšup kalnā. Saule cepina ādas krokas, bet uzrāpjoties pašā augšā, tas viss kopā ar pasaules problēmām sairst pa vīlēm kā šauras džinsu bikses. Pāris ērgļi planē virs kalnu korēm, smaržo pēc sāls druskas, vējš plivina ausis un man gribas ieslēgt šo visu piedzīvojumu kastē, ko kopā ar citām sarindot dienā, kad viss liekas par sliktu.

img_1645 img_1646
Halong pilsēta vilina palikt, bet mūs jau gaida prāmis, lai pāris stundas braucot caur Bai tu long līča klints veidojumiem, aizvestu līdz salai. Ceļot ar sabierisko transportu, šajā gadījumā prāmi, ir lieliska iespēja, lai kopā ar vietējajiem izbaudītu skaisto līci, nemaksājot tūrisma firmām. Quan Lan sala ir 16 kilometru gara, ko iespējams viegli apskatīt ar divriteni. Rietumtūristi šeit parādās ļoti reti, tā ir vieta, kur brīvdienās brauc paši vjetnamieši, kas dzīvo lielākajās pilsētās. Pārbaudot savas saprašanās robežu, mēs paņemam tandēmriteni, lai aizbrauktu līdz salas otram galam. Vienīgais galvenais ceļš ir labi asfaltēts un ved cauri zaļojošiem rīsu laukiem. Ūdens laukos ganās milzu bufalo. Pludmale viena pēc otras aicina iepazīt. Kamēr Hugo ceļ smilšu garāžas, es lieku gliemežvāku mozaīkas. Salas rimtā dzīve ar 7000 iedzīvotājiem un pārdesmit tūristiem iemidzina. Viesu nami ir limitēti, tāpēc sala nav pārblīvēta un ļauj uz mirkli aizmēgt no pilsētas arvien rūcošās cilvēku gaļasmašīnas.

img_1653 img_1654 img_1655
Mēs paliekam tieši tik dienas, lai neapniktu sev un salai un sēžamies pasažieru motorlaivā, lai dotos uz krastu. Šoreiz uz Cai Rong. Vairākas stundas mēs atkal veramies interesantajos Bai tu long līča klinšu veidojumos, ceļojošajām mājām un zvejnieku tīkliem. Cai Rong ir ostas pilsēta, kas izveidota Bai tu long līča krastā un tāpat kā Halong pilsēta paver īpaši aizraujošus kaļķakmens veidojumus. Jūra te ir viss. Mājvieta tiem, kas dzīvo uz laivas vai koka kāju mājām, zvejniekiem kā iztikas avots un kravas preču pārvadājumiem.

img_1656
Cai Rong osta

img_1657 img_1658