Kambodžas lāsts

Masu kapi ar neidentificētiem kauliem ir atrodami visā Kambodžas teritorijā. Slepkavību lauki (killing fields), slepkavību alas- lai kur arī dotos, pagātnes skarbā ēna pielavās šodienas realitātē.

Pēc sarkano (komunistu) khmer (khmer rough) zaudējuma ārzemju organizācijas veica bojāgājušo skaitīšanas statistiku. Cipars dažādos avotos svārstās no 1.5miljoniem līdz 3miljoniem. Ņemot vērā, ka pedējā skaitīšana pirms sarkano khmer varas pārņemšanas Kambodžā tika veikta 60tajos gados, cipari neparāda precīzus datus. Šeit jāņem vērā, ka 650, 000 kamodžiešu nomira arī pēc atbrīvošanas- gadiem nobadināti, paverdzināti, tie bēgot šķērsoja Taizemes robežas, nesot līdzi tropiskās nāvējošās slimības. Pētījumi atklāj, ka no trešdaļas līdz pat pusei iedzīvotāju ir posttraumatiskā stresa sindroms. Kambodža ir vienīgā valsts pasaulē, kur novērots, ka PTSS simptomi un ar to saistītās slimības tiek nodotas no paaudzes paaudzē.
Lai nepieļautu savu tautiešu izbēgšanu no 0 (nulles) gada ieviešanas, kāju mīnas tika izvietotas pa visu valsti, it sevišķi gar Kambodžas/Taizemes robežu. Lai arī starptautiskās organizācijas ieguldījušas līdzekļus un darbaspēku lauku attīrīšanā, Kambodža vēl joprojām nav pilnībā brīva no kāju mīnām. Tiem kam paveicies piedzīvot un izdzīvot sprādzienu, ielu malās redzami kruķos bez kādas rokas vai kājas. Ceļvedis gan vēsta, ka zaudēti ķermeņa locekļi biežāk sastopami no neārstētiem indīgo čūsku kodieniem nekā no kāju bumbām. Paradums vērsties pie tradicionālajiem dakteriem, kas ārstē ar vietējām zālītēm, bieži beidzas ar koduma vietas amputēšanu, kad vairs nav iespējams glābt iekaisuma no gangrēnas izplatīšanās lielā apmērā.

Kā iespējams, ka Kambodža no agrākās ievērojamās Angkoras impērijas nonāca pie nulles gada un savas tautas iznīcināšanas?!
Visā Angkoras pastāvēšanas laikā līdz pat 20gadsimtam Kambodžā nebija izveidota neviena skola. Vienīgie kaut cik izglītotie bija budistu mūki, kas mācījās sanskritu un rakstīšanu. Šī iespēja tika dota tikai vīriešu dzimtes pārstāviem, līdz ar to lielākā daļa iedzīvotāju un visas sievietes bija neizglītotas un skatījās uz esošo varu ar aizdomām un bailēm. Khmer valodā “valdīt” tiešais tulkojums ir apēst karaļvalsti. Valdībā esošie varas vīri bez izglītības un lasītprasmes rūpējās vienīgi par savu labklājību un ieviesa 10% nodokli no zemnieku saimniecību ražas. Kambodžas tuvākie kaimiņi- Taizeme un Vjetnama redzēja Kambodžu neizglītotu, dumju un slinku, līdz ar to meklēja iespējas ieņemt tās teritorijas un pakļaut iedzīvotājus.
1863 gadā kambodžas karalis Norodom parakstīja vienošanos ar Franciju, lai iegūtu aizsardzību no mantkārīgajiem kaimiņiem. Pretī dodot izrakteņu ieguves tiesības. Laikam ejot francūži arvien vairāk pārņēma varu pār Kambodžu, iekasējot nodokļus un nodevas, pretī nesniedzot neko. Tikai 1935 gadā francūži izveidoja pirmo vidusskolu Kambodžā, lai varētu izglītot karalisko ģimeni un ķīniešu atvases, lai tie vēlāk darboties franču administrācijā.

Likumsakarīgi, ka franču kolonizācijas saistībā trīsdesmitajos gados dažus khmer jauniešus sūtīja uz Parīzi izglītoties. Dzīvē redzējuši vien sava ciema teritorijas, jaunie iespaidi Francijā bija neaptverami. Daži no tiem pirmo reiz dzīvē redzēja TV un radio. Pēc kambodžiešu standartiem bagāto un brīvo francūžu dzīvesstils satricināja jauno khmeru dzīves uztveri un dažus noveda pie radikālas domāšanas. Starp tiem bija arī Saloth Sar. Francija pavēra citu skatu punktu uz Kambodžas valdošās karaļa varas sistēmu. Eiropā tajā laikā komunistu teorijas bija modē. Idejas par idealizētu nākotni labākā sabiedrībā iedvesmoja jaunos khmer censoņus. Un komunisma sēkla tika atvesta atpakaļ uz dzimteni. Karaļa greznā dzīve ar simtiem sievu un konkubīņu, milzu izmaksas uzturēšanā, nodokļu ievākšanā tika nosodīta kā Kambodžas iznīcināšana. Tajā pat laikā Saloth Sar māsa bija viena no karaļa mīļākajām konkubīnēm, līdz ar to viņš bērnībā bija biežs viesis karaļa galmā. Kad 1941 gadā karalis Sisowath Monivong mira, Saloth Sar sēdēja pie nāves gultas.
Uguni eļļai pielēja ASV un Vjetnamas kara sekas, kuru dēļ Kambodža robežas tuvuma dēļ cieta no bumbu uzlidojumiem. 1963 gadā jaunais karalis Sihanouk tā dēļ atteicās no ASV ziedojumiem, tādejādi cerot izvairīties no ASV/Vjetnamas kara un devās komunistiskās Ķīnas paspārnē, kas bija tikpat dāsna kā Amerikas Savienotās Valstis. Šā visa ietekmē, sešdesmitajos gados starp kādreizējiem Parīzē izglītotajiem jauniešiem tika izveidota komunistiskā partija, kas tika nodēvēts par sarkano khmer (khmer rough). Pats Saloth Sar zem segvārda Pols Plots kļuva par vadoni un pelēko kardinālu. Pārējie partijas vadošie vīri atbilstoši amatam tika nodēvēti par “Brālis otrais”, “Brālis trešais”…Kā vēlāk vēsta Saloth Sar īstais asinsbrālis, neviens no ģimenes nav zinājis, kas šausminošais līderis Pol Plot patiesībā ir, jo viņš bija pārtraucis jebkādu kontaktu ar savu ģimeni.

Pol Plot vārds šausmas iedvesa visai Kambodžas tautai vēl daudus gadus pēc stindzinošajiem notikumiem. Pols Plots bija mistiska personība, kas pavēlēja nogalināt visu izglītoto eliti, ieviesa darba nometnes ar pārtikas rafitizāciju un pasudināja 1975 gadu par nulles gadu. No 1976 gada līdz 1978 gadam vairāk kā divi miljoni iedzīvotāji tika nogalināti, vai nomira ai bada, pārpūles, saindēšanās ar indīgiem meža augiem meklējot pārtiku vai slimībām. 80%skolotāju, 90%ārstu tika nogalināti masu slepkavību laukos. Jebkurš pilsētas iedzīvotājs tika pakļauts nāves riskam, iesmesls kā briļļu nēsāšana varēja novest pie iznīcības. Rietumu un ASV dzīvesveida nopelšana un ietekme tika pasludināta par nevēlamu un sarkanie khmer komunistiskās Ķīnas un Vjetnamas atbalstīti veica savas tautas nonāvēšanu. Kad tai pašai Vjetnamai pacietības mērs bija pilns, 1978 gada beigās tā atbrīvoja Kambodžu no sarkano khmer gūsta. Pēdējo kauju laiks neļāva ievākt ražu, kas pēc trīs bada gadiem bija nāvējoši. Savukārt pēdējais sarkano khmer karavīrs tika notverts tikai 1999 gadā.
1979gada janvārī pēc uzvaras galvaspilsētā Phnom Phen vjetnamiešu karavīri atklāja Tuol Sleng- kādreizējo vidusskolu, kas tika izmantota kā spīdzināšanas un nogalināšanas bāze. Ieejot ēkā, pavērās pūstošu līķu atliekas un kauli. Neskaitāmās fotogrāfijas un dokumentu kaudzēs personu dati un informācija par vismaz 15.000 iedzīvotāju, kas tika spīdzināti līdz piespiesti atzīties, ka ir ienaidnieka aģenti un turpat arī nogalināti- galvā ietriecot metāla stieni. Mūsdienās šī vieta pārveidota par muzeju, upuru piemiņai, kur no sienām iedzīvotāju fotopgrāfijas dveš pēdējos skatus.
“Little daughter”- atmiņu stāsts par ģimenes piedzīvoto un “Cambodia’s curse”(autors žurnālists Joel Brinkley)-par Kambodžas likteni divdesmit gadus pēc traģiskajiem notikumiem, ceļojuma gaitā atnāk pie mums pašas.
Izpratne par šodienu meklējama pagātnē, kur traumatiskā pieredze tika nodota nākošajām paaudzēm, masveida korupcija gadu desmitiem neļāva atkopties sapostītajai valstij un veidoja milzu atšķīrību starp nabadzīgajiem un varas pārstāvjiem. Piedzīvotais bads atstājis sekas uz bērnu attīstību. “Cambodia’s curse” grāmatā tiek atspoguļots 2008 gads. Gandrīz desmit gadu laikā no pieminētās situācijas mūsdienu Kambodža spērusi mazu soli savā attīstībā. Tomēr tādi faktori kā bāreņu biznesa radīšana, sekss tūrisms, bērnu seksuālā un kā lēta darbaspēka izmantošana par sevi atgādina uz ielām plakātos, laikrakstos un statistikā. Atšķirība starp bagāto slāni un nabadzīgajiem ir milzīga.

Kambodžietis ir sarežģīts, neizprotams un komplekss personāžs. Vairāku varu un kaimiņvalstu skatīts zemākā kārtā, maz izglītots un slinkāks.  Grāmatā “Cambodia’s curse” minēts, ka kambodžietis iestādīs tikai tik rīsu, cik nepieciešams izdzīvošanai. Ne hektāru vairāk. Un pat, ja tiks izveidots ražīgāks stāds, kambodžietis iestādīs tik un tā mazāk rīsu.
Arī Vjetnama cieta karu- vairāk kā trīs miljoni iedzīvotāji zaudēja dzīvību. Bet Vjetnama atguvās no postījumiem un, lai arī daudzās jomās ir kur augt, tā vairākas reizes itin visā apsteidz savu kaimiņieni. Savukārt Kambodža turpina dzīvesveidu tāpat kā to darījusi tūkstošiem gadu atpakaļ. Vienīgās redzamās pārmaiņas ir transporta un telekomunikāciju klātesamība.

Kas bremzē Kambodžas attīstību un neveicina izaugsmi?!

Viena no atbildēm ir meklējama budistu mūku mācībā, kas saviem skolēniem pēc absolvēšanas lika doties atpakļ rīsu laukos un piekopt zemnieku dzīvesveidu, mācot, ka nav jēgas tiekties pēc labākas dzīves un jāsamierinās ar to, kas ir. Bailes mainīties un attīstīties ir sastopamas arī šodienas kambodžieša vārdnīcā.
Pateicoties Tonsle Sap ezeram, lietus sezonas laikā apkārtējā augsne tiek bagātīgi apūdeņota, miljoniem zivju nodrošina iedzīvotājus ar iztiku un zeme ir auglīga. Bet Kambodža ir vienīgā valsts esošajā reģionā, kas audzē vienu rīsu ražu gadā, neizmantojot par apūdeņošanas sistēmas. Bet kambodžieši atsakās pieņemt pārmaiņas. Tirgos ievestās preces ienāk no Vjetnamas un Ķīnas.

 

received_10210557573076291

P.S.

Vai tev ir gadījies brīdis, kad stāvi rindā kārtējās robežās, lai iespiesto to kāroto zīmogu pasē, veries starp cilvēku masām un viss, kas nāk prātā ir, ko slēpj blakus gaidošās vīriešu miesas. Noslēpumi. Un iekšā vārās sprādzienbīstama pārliecība, ka viņš ir bērnu izmantotājs. Un vēl viens. Arī tas drusku netālu stāvošais. Un, kad atveras vārti uz sagaidīšanas laukumu, tas vienīgais baltais, kas iespiedis zīmi rokā starp desmitiem vietējo hoteļu sagaidītājiem, gaida tieši viņus. Mana fantāzija, kas saplūst ar ikdienas paralēlo realitāti ir skaudra un brīžam nāvējoša. Bet es zinu, Ka viņi katru dienu ir kaut kur blakus. Kādreiz garām ejot aizķerot plecu, kādreiz apmainoties ar sarunu frāzēm par laiku un ceļojumiem. Kādreiz simpātiju galapunktps. Bet dažu reiz izteikti skaidri negatīvā zemapziņas un intuīcijas kliedziena attālumā. Aizver acis. Mēs taču visi tā darām. Jo neko jau nevar izmanīt. Un es stāvu tajā rindā un neizliekos. Kambodža blakus savām āzijas kaimiņienēm ir viena no lielākajām bērnu-prostitūtu valstīm. Pedofīlu sapnis. Kambodžas vēsture ir asinīm pārplūdusi, mūsdienās pārvēršoties par nepārspējamu korpcijas augoni. Bet, kur gan tā nav. Es lasīju grāmatu “Little daughter”, kas izteiksmīgi attainoja atmiņas par kmer piedzīvotajām šausmām, genocīdu pret pašiem iedzīvotājiem, kas iznīdēja izglītoto virskārtu (kaut kur jau dzirdēts stāsts skatoties mūsu vēstures lapas). Varbūt tādēļ paaudžu nomaiņa nekur tālu nav aizlavījusies un apstājusies pie vienkāršākā sabiedrības modeļa. Bet tad es vēl nezināju, ka pēc dažiem mēnešiem nonākšu lielāko tempļu mājvietas zemē- Kambodžā. Liekas, ka ceļā satiktās grāmatas met tādu vai savādāku ceļa plānu. Katrā ziņā tā meditācija noved pie tā, kas es esmu šodien. Es nerisinu pasaules problēmas, galu galā izšķīst tūkstoš gabalos, lai neizceltu, kura pelnījusi svarīgāko medaljonu. Es kā sūklis uzsūcu to visu sevī jau kopš dienas, kad atrados mammas puncī. Un laimīgi nelaimīgi, tas viss seko man uz soļa. Arī apzināties to visu ir svarīgi. Jo visnāvējošākais upuriem, lai arī kādā jomā tie nebūtu, ir noliegums. Izlikties, ka nekā tāda nepastāv. Ka augstā amatā strādājošais kaimiņš nesit savu sievu, ka tavs bērns nav bully savā klasē, ka tavs radinieks nav izmantojis prostitūtas, ka tavs labākais draugs nav zālītes atkarīgais, ka tava kāzu kleita nav bērnu darbaspēka radīta, ka tavi tomāti nav mūsdienu vergu novākti.