Tūrists un mošķi

Es apguļos smiltīs palmu ēnā un veros augšup, lai vēlreiz pārliecinātos, vai nav paslēpies kāds zaļais vai dzeltenais koksrieksta auglis. Milzu lapas saskaroties čaukst un grab vēja izpūstas. Bet aizmigšana zem koksriekstu pilnas palmas var beigties letāli. Ap 150 cilvēkiem tropisko zemju vietās ir neīstajā brīdī uzkritis milzu rieksts. You never know.
Bet tas nav vienīgais bīstamais, kas spēlējās paradīzes salās, mūžamzaļajos lietus mežos un smaragdzaļajos ūdeņos. Es nebaidu. Kā gan var baidīt ar to, kas reāli pastāv un ir visurklātesošs, jo pat ja tu to neredzi, tas nenozīmē, ka tā tur nav. Bet Halovīnu noskaņas ir īstais laiks, lai iepazītos ar mošķiem ceļojuma laikā eksotiskās vietās.
Var nosaukt to par pievilšanas spēku, kas dažādos dzīves periodos pievelk attiecīgās bailes, ziņķāri vai par dvēseles stāvokli. Par Universitātes “pilsētas mošķiem” varbūt stāsts būs citu reizi, bet ir tādas reizes, kad tie “piedzīvojumi”, uzrodas paši no sevis. Var nosaukt to par aizraušanos ar interesantā meklēšanu un pamanīšanas spēli, bet Šrilankas safari un Borneo džungļos es aizrautīgi ievēroju džungļu radības, pirms citi grupā strauji pagriezās.

Daži mošķi par kurām vērts zināt.

Smilšu mušas. Šīs mini kaitinošās radības var izjaukt snauduļošanu pludmales smiltīs vienā acu mirklī. Ēna vai saule, bet nemanāmi piesūkušās tās koduma vietā labākajā gadījumā atstās niezi un sarkanus izsitumus. Atliek vien cerēt, ka organisms nereaģēs ar alerģiju. Vienā no Malaizijas pludmalēm vācu ģimene baudīja pludmales priekus, kur nemanāmi tika smilšu mušu sakosti. Nākamajā dienā mammas ķermeni klāja sarkanas, niezošas pumpas, kas pārauga strutainos izsitumos. Lieki piebilst, ka ģimenei nekādu zāļu nebija līdzi, uz salas vienīgais dakteris nodarbojās ar zāļošanu un mammas garastāvoklis bojāja dzīvi visiem apkārtējiem. Ziedoju viņai savu pretiekaisuma ziedi, lai iekaisums neizplatītos tālāk.
Smilšu mušas var pārnēsāt trakumsērgai līdzīgo Chandipura vīrusu. Palīdz pretodu līdzekļi ar augstu DEET saturu un nosegts ķermenis.

Odi. Šie mazie knišļi vainojami pie 725,000 iedzīvotāju slaktēšanas gadījumiem visā pasaulē. Salīdzināšanai- cilvēks nogalina 425,000 savas sugas pārstāvjus. Lielākoties gan nāves gadījumi no odu pārnēsātām slimībām sastopami Āfrikas valstīs.
Atsevišķas odu sugas pārnēsā tādas nāvējošās slimības kā Malāriju, Dengue drudzi, Japānas encefelītu, Dzelteno drudzi. Lai arī kādus līdzekļus lietotu, 100% izvairīties nav iespējams. Gaišs apģērbs, vakaros pilnīgi noklāts ķermenis, DEET pretodu līdzekļi, citronella, dedzināmās spirāles, moskītu tīkli, iepsējams pat džins. Tas viss var samazināt iespēju tikt sakostiem. Pret dzelteno drudzi un Japānas encefalītu pieejamas potes. Malārijas potes nav, bet ir malārijas tabletes, kas jālieto ceļojuma laikā un nevis novērš iespēju saslimt, bet palīdz izslimot vieglākā formā.

Ūdens monitori. Varānu sugas pārstāvji. Komodo dragoni, kas ir lielākā ķirzaka pasaulē- ap 3metriem gara un sver p 130kg. Šie čūskām un krokodīliem līdzīgie reptīļi ir manāmi visos Dienvidāzijas nostūros. Nav bijusi valsts, kur tos neesam savā ceļā satikuši. Ūdens monitori ie lieliski peldētāji. Ēd visu, ko vien var dabūt, nesmādē savas izcelsmes radiniekus, kaķus un citus mājdzīvniekus. Lai arī ieraugot cilvēku, dosies ātri savās gaitās, sajūtot uzbrukumu var kļūt bīstams. It sevišķi bīstami ir komodo dragoni, kas atrodas Indonēzijā un ir lielākais savas sugas pārstāvis. Kodiens ar indi, kas nav drauds dzīvībai, bet bīstamākās ir baktērijas, kas atrodas varāna siekalās. Sakožot baktērijas veido iekaisumu un palēnina vēlāko atlabšanu. Komodo dragons var uzbrukt cilvēkam un ir bijuši vairāki nāves gadījumi Komodo, Indonēzijā, kur uzturas Komodo dragoni.

Ūdensradījumi. Okeāns un jūra slēpj līdz galam neizpētītu un brīnumainu pasauli. Viens ir skaidrs- savvaļas zemūdens dzīvniekus aiztikt nevajag, uzkāpt nav vēlams un jāievēro attālums. Bet tur same than sorry. (Labāk drišībā kā nožēlot)
Vietās, kur ir akmeņains un atrodas koraļļi svarīgi ir pasargāt pēdas no savainojumiem. Ja nav attiecīgo ūdens čību- uzreiz peldēt, lai arī cik sekls nešķistu.
Jūras eži, lauvas zivs, akmens zivs. Uzkāpjot uz kādu no šīm, par ūdens priekiem uz kādu laiku var aizmirst.

Rajas– lai arī nav agresīvas, sabaidītas vai izjūtošo iespējamo uzbrukumu, var tikt pie īpaši bīstama dzēliena ar rājas asti.

Medūzas. Lielākā daļa no ūdeņos sastopamajām nav dzīvībai bīstamas un saskarē ar ādu var dabūt niecīgu dzēlienu. Der iepazīties un atpazīt medūzas, kuras dzēliens var radīt sirdstrieku un bīstamu ādas apdegumu. Medūzas ir bīstamas arī krastā izskalotas un mirušas, tāpēc nekādā gadījumā nevajag tās aiztikt. Sadzeltu vietu neitralizē etiķis. Atliek vien cerēt, ka pludmales bāros mīl mieloties ēdienreizēs ar gana daudz etiķa krājumiem.

Haizivis. Holivuda devusi savu artavu un lielākās okeāna bailes cilvvēkiem iedveš tieši šie radījumi. Cilvēki nogalina tūkstošiem reiz vairāk haizivju. Letālu gadījumu ir ļoti, ļoti maz, ielākoties savainojumi un kodumi. Ne visas haziju sugas ir agresīvas un bīstamas cilvēkiem. Viens no iemesliem, kāpēc haizivis uzbrūk cilvēkam ir tas,ka tā sajauc to ar savu medījumu. Otrs- tūristu piesaistīšanai tās tiek barotas. Mazāk kā 10 nāves gadījumi pasaulē.

Jūras čūska jeb koraļļu čūska. Pasaulē indīgākā čūska, bet vismiermīlīgākā. Izprovocēta var sajust uzbrukumu, bet visdrīzāk dosies savās gaitās. Pēc iekošanas rodas paralīze, audu sabrukums un var iestāties nāve. Zvejnieki velkot no tīkla nejauši ieķērušo jūras čūsku kopā ar zivīm, var pat nejust, ka ir sakosti- pamanīt tikai pēc tumši brūnā urīna, zilām lūpām, grūtības elpot un runāt, vemšanas un citām pazīmēm.

dsc_0055

Čūskas. Te nu mēs nonākam pie čūskām. Divas nedēļas ceļojumā, iespējams, ka atbraukusi mājās un lepni stāstīsi, ka kādas tur vēl čūskas. Lielākoties tūristam tās ir kaut kas par ko tiek stāstīts, bet neeksistē. Es dalos ar savu pieredzi ar, ko esmu saskārusies ceļojumā. Tas, ka čūskas ne tikai eksistē, bet ir vainojamas arī pie cilvēku nāves gadījumiem, pierāda 50,000 statistika.

Nr.1. Taizeme
Pirmā diena Bangkokas stacijas rajonā. Klīstam no viena ielas uz otru, mēģinām šķērsot tveicīgo un haotisko satiksmi. Šķērsojot vienu no neskaitāmajiem kanāliem, es apstājos un paveros lejup. Starp netīro kanālu, piedrazotā zāli un notekūdeņu caurulēm slīd zaļa čūska. Pēc desmit sekundēm jau pazūd skatienam. Ok. Pirmā diena Āzijā. Welcome!
Mīts par urbānajā čūskām patiešām nav nekāds mīts. Arī ASV, kur pilsētas ierausušās starp dabas ainavām, čūskas meklējot barību, dodas māju pagalmos.

Nr.2. Malaizija. Borneo džungļi.
Dodamies naktī laivu brauciena, lai meklētu dzīvniekus. Skatos- kaut kas peld gar laivu. Izrādās čūska. Es klusībā ceru, ka šī čūska nelec laivās un sodos uz gidu, kad viņš seko čūskai līdz tā pazūd dzelmē.
Nr.3.Šrilanka.
Pēdējais pieturas punkts- dodamies apkārtējās lauku takās baudīt skatus un lauku ciemos. Kamēr Valdas ar Hugo mētā akmeņus strautos, es dodos lēnām uz priekšu. Gribas paskatīties, kas tur aiz kokiem. Pēdējā brīdī paskatos lejup un gandrīz uzkāpju uz čūskas astes. Galva paslēpta kkur krūmājā, bet 2/3 daļas no ķermeņa uz grants ceļa. Kamēr nav ieraudzījusi mani, es metos prom. Valdas vēlas redzēt, bet tā jau devusies prom. Tikai ar pierunāšanu es dodos uz priekšu.

Nr.4.Malaizija.
Tioman sala. Vēlos pabaudīt mieru un palasīt grāmatu uz upes novietotajā nojumē. Ceļš uz dēļu takas. Pirms kāpju uz laipas ieraugu no ūdens izlīdusi brūna čūska. Galva laukā, pārējais ķermenis ūdenī. Zinādama Valdasa vēlmi redzēt čūskas, es dodos viņu meklēt, ar cerību, ka viņa vēl tur būs. Atnākdama atpakaļ pie laipas, es kopā ar Valdasu meklēju, kur čūska palikusi. Labi vēroju un ieraugu, ka aptinusies lejup ap koka balsta baļķi un lūkojas augšup. Vēlāk stāstīdama par savu atradumu vietējiem, es uzzinu, ka tā ir suņapurna čūska un neesot bīstama. Toties citās pēclietus sezonās tajā pašā grāmatu nojumē atrasti paslēpušies pitoni. Bēgdami no lietus un mitrās zemes, tie vienmēr meklē sausumu un siltumu, tāpēc atrast māju teritorijā čūsku nav retums.
Nr.5.Kambodža.
Kep Nacioālajā parkā dodamies pastaigā. Tieši man blakus ceļā malā kkas nočab- es skatos, ka milzīgā ātrumā man paralēli ložņā dzeltenīga čūska. Es saucu Valdasam, lai stāv, ka čūska. Un pēc piecām sekundēm tā no labās puses izlien laukā un milzīgā ātrumā šķērso mums ceļu. Mirlis un pazūd. No pārsteiguma, man sāk trīcēt kājas, jo saprotu, ka tādā ātrumā es nekur nespētu aizbēgt. Bet mēs neinteresējam šim rāpulim, sakoncentrējos- vēl tik daudz jāiet, lai izietu no Nacionālā parka teritorijas.

Nr.6.Kambodža. Bokor kalna pilsēta.
Dodamies lejup pa perfekto asfalta ceļu, kad ievēroju, ka ceļa malā uz aflata sīciņa čūska- brūna un ar paceltu galvu. Nevaru saprast vai beigta, jo kāpēc tā paceltā galva. Dodamies atpakaļ. Nudien dzīva, bet bēgt nebēg. Brīdi pavērojuši, dodamies tālāk.

Nr.7.Filipīnas.
No El Nido pilsētas dodamies iepazīt mežonīgās pludmales. Ceļš pēc taifūna milzu peļķēm piekaisīts, visapkārt sulīgi brūni dubļi, zaļo zāle un akmeņains pārsegs. Pašā ceļa vidū 1.5m gara trekna čūska ar nocristu galvu. Kāds jau pacenties.

Nr.8.Filipīnas.
Braucot pa to pašu ceļu atpakaļ ieraugu mazu, sīciņu zaļganzsvītrainu čūskulēnu uz tā paša ceļa.

Nr.9.Filipīnas.
Busuanga reģionā meklējam Ocam Ocam pludmali un iemaldāmies kādā pamestā pludmalē. Kamēr Valdas apgriež motociklu, es dodos pa zālē iemīdītu taciņu uz turpat netālu esošos ielu. Klausos- zāle čab. Redzu pusi melnu čūsku ieslīdam zāles brikšņos.

Nr.10.Filipīnas.
Valdas smejas un saka, ka es izdomāju. Pēc desmit minūtēm uz galvenā ceļa, piecus metrus no remotrstrādniekiem pāri mūsu ceļam pārslīd zaļganbrīnīga tieviņa čūska. Es saucu “Snake, snake”, lai neuzbraucam tai virsū. Valdas vairs nešaubās par manu vārdu patiesumu.

Nr.11.Filipīnas.
Braucam tālāk un Hugo prasa dzert. Apstājamies tieši ielu krustojumā, kur turpat blakus mājas žogā nolīgojas garās zāles stiebri. Es eju skatīties tuvāk un redzu melnu spīdīgu slotas kāta resnuma izliekumu. Pēc pāris mirkļiem tā pazūd brikšņos.

Čūskas pašas neuzbruks, vienīgais, ja tiks pārsteigtas un uzskatīs cilvēku par draudu. Ja reiz esi ticis sakosts- paliec uz vietas un nekusties- inde ar straujām kustībām ātrāk nonāks asinsritē. Svarīgi ir uzlikt žņaugu, tādejādi samazinot indes izplešanos pa visu ķermeni. Galvenais ir zināt, kura čūskas šķirne sakodusi, jo tikai tās pašas čūskas pretinde var izglābt dzīvību.

Mērkaķi. Mežonīgs dzīvnieks ir un paliek mežonīgs. Dažkārt aizmirstas, ka tas nav cirks, kur kāds dresētājs uzņemsies atbildību. Un tas nav zoo, kur pasargās stikla siena. Dzīvnieki ir neprognozējami, pārnēsāslimības un tāpat kā suņi, var iekost. Atliek paskatīties uzmanīgi asajās zobu rindās.
Mērkaķi var nodot cilvēkam vairākas slimības un vīrusus. Kā aomebic dysantery, Campylobacter, Ebola, A un Bhepatītu, herpes, Salmonella, Shigella, Simian Foamy vīruss un citi. Inficēšana var notikt ar sakošanu, siekalām un izkārnījumiem.

Ziloņi. Šie milzu skaistuļi ir vainīgi pie 100 cilvēku nāves gadā. It sevišķi bīstami ir vientuļie tēviņi. Lai arī redze ir slikta, tie tevi saož pa gabalu. Vēro, no kurienes pūš vējš, pirms sper soli tuvāk. Nogalina nomīdod.
Krokodili. Šie varenie plēsēji ir bīstami ne tikai dzīvniekiem, bet arī cilvēkiem. Nīlas krokodili un sālsūdens (jā, arī sālsūdenī dzīvo krokodili) krokodīli ir visagresīvākie savas sugas pārstāvji. 2016 gada aprīlī krievu tūrists viens devās snorkelēt Rietumu Papua, kur tika pēc vairākām dienām atrastas viņa daļas- pārpalikumi no sālsūdens krokodīla uzbrukuma. Manu pieredzi ar šiem dzīvniekiem var izlasīt Šrilankas ceļojuma sadaļā.

Dēles. Iepazīstot Borneo džungļus, mēs saskārāmies ar šiem asinsūcējiem- tā kā izmanto anestēziju koduma vietā, uzreiz nav iespējams pateikt, ka kāds mielojas ar tavu dzīves sulu. Tā kā izmanto asins šķidrināšanu, jo glabā antikoagulantu, pēc dēles noņemšanas vēl pusi dienu mana savainotā vieta nepārstāja tecēt. Dēles sastopamas ne tikai uz zemes, bet koku un krūmu zaros. Palīdz pretodu līdzekļi kā DEET, zābaki un biezas zeķes. Caur parastām zeķēm dēles pamanās tikt pie kārotām pusdienām.

Izraušos no smiltīm un iebrienu siltājā jūras ūdenī. Visbīstamākais radījums tūristam galu galā ir un paliek cilvēks.