Ievadlekcija. Ķīna

No blakus kabīnes pārnēsājamā radio skan jaunas sievietes balss mūzikas pavadījumā kā romantiskā filmā. Ar tradicionālu pieskaņu. Pēc septiņām guļamo kupeju vagonā pavadītām stundām pasažieri paliek arvien draudzīgāki un sāk pulcēties koridorā. Vēl desmit stundas un mēs no Šženšenas pilsētas rietumu stacijas nokļūsim galamērķī Zhangjiajie.
Iegūlušies baltos palagos un tīrās spilvendrānās, mēs laiku veltām riekstu un apelsīnu ēšanai, kafijas pagatavošanai, gulēšanai un lasīšanai. Šaurais, ar paklāju izklātais koridors kļūst par Hugo skriešanas trasi un ceļabiedru bērni par šā momenta “draudziņiem”. Viss tik pašsaprotamais vēl pirms pāris stundām stresa līmeni asinīs sadzina gandrīz līdz eksplodēšanas atzīmei. Un nokļūšana līdz robežai bija nedēļām uz jautājuma zīmes.
Bet, te nu mēs esam- welcome to the planet of China!

Trīs mēnešus atpakaļ Borneo džungļos mēs runājāmies ar ceļotājiem no Šanhajas, kas pāris gadus dzīvojuši Lielbritānijā. Uz jautājumu, vai arī Ķīna ir mūsu ceļojuma plānā, mēs vienbalsīgi izsaucāmies “Nē”!
Un nudien, valsts, kas tā vai savādāk bija ārpus mūsu sākotnējā plāna, likās pārāk pārapdzīvota, dārga un vienā ceļojumā uzreiz neaptverama. Bet dienā, kad Kambodžas vīzas termiņš nāca tuvu beigu atzīmei, Hongkongas avio biļetes likās pārāk vilinošas, lai pretotos kārdinājumam, un daudz neprātojot, mēs ar pāris klikšķiem pietuvinājāmies lielajai komunistu omei.

Ķīna noteikti dzīvo savā apmluā. Būt eiropietim Ķīnā ir mācīties visu no jauna. Ne velti saka “Ķīnas ābece”.
Ķīna nenāca viegli. Ieradušies labi ģērbti Kambodžas galvaspilsētas Phnom Phen vēstniecībā, mēs netikām līdz pat formalitāšu pildīšanai. Ārzemniekus šeit vairs nepieņem. Bez paskaidrojumiem.
Otrais vīzas piegājiens pie privātas vīzu kārtošanas kompānijas arī izgāzās. Esot valstsvīru sanāksme un ārzemniekus nedrīkst ielaist Ķīnā, lai nākot pēc divām nedēļām. Dokumentu mape ar kopētajiem dokumentiem, banku izdrukām, valsts piederības izrakstu, pases foto, avio biļetēm atpakaļ un rezervētiem hoteļiem iegūlās dziļi somā.
Honkongā Latvijas pilsoņi drīkst uzturēties līdz 90dienām bez vīzas. Tāpēc mēs devāmies turp ar cerību pieteikties trešo reiz uz Ķīnas vīzu. Informācija virtuālajā vidē skaidro, ka standarta vīzas kārtošana ilgst līdz četrām darba dienām, līdz ar to mēs veicām hoteļu rezervāciju Honkongā uz vairākām dienām. Samaksājuši krietnu naudu vīzu kantorī arī par Hugo (dzimšanas apliecība nav angliski tulkota un tika atzīta par nederīgu), mēs tajā pat dienā iegūstam A4 papīru ar grupu vīzu. Lai arī faktors, ka šī uz atsevišķa papīra uzdrukātā vīza derīga tikai visiem kopā grūtības nesagādā, katru reizi kopā ar pasēm vilkt laukā papīra lapu padara procesu divtik garāku. Un dokumentu pārbaude notiek itin bieži. Lai viss būtu vēl sarežģītāk, Hongkongas hotelis neļauj samazināt rezervēto dienu skaitu un mēs uz četrām dienām iestrēgstam mini istabā (lasīt-kastē) bez logiem, kur pusotrvietīga gulta ieskauta flīžotā sienā trijās pusēs. Vannas istaba ir tieši tik liela, cik tās pods un jādušojas ir iespiestam starp durvīm un podu. Nelīdz nedz rakstīti e-pasti, nedz lūgšanās administrācijai. Hongkonga mūs grib paturēt. Tāpēc, lai pēc iepsējas vairāk minimizētu laiku iesprostotiem ventilētā klaustrofobiskajā kambarī, mēs dienas pavadām iepazīstot aizraujošo megapoli, tajā pat laikā saīsinot uzturēšanās dienas lielajā Ķīnā.

Pirmā oktobra nedēļa ir Ķīnas nacionālās brīvdienas. Laiks, kad milzu masas gāžas visos apskates vērtos objektos. Par maz ir pateikt, ka ķīnieši daudz ceļo pa savu valsti, bet dienās, kad ir nacionālie svētki, pārvietošanās sabiedriskajos transportos, lielpilsētās vai apskates objektos var būt mazāk iespējami kā dzemdības bez sāpēm.
Tikko dabūjuši savus vīzas papīrus, mēs meklējām iespējas iegādāties vilciena biļetes caur tūrisma kompāniju. Ķīnas vilcienu sistēma ir noslogotākā pasaulē, tāpēc princips- izdomāju šodien, aizbraucu desmit minūtes pirms atiešanas un iekāpu savā reisā, šoreiz nestrādās. Jāsāk jau ar to, ka Ķīnā ir pieejami parastie vilcieni un ātrgaitas vilcieni (bulet train), kas tūkstošus kilometru attālumu pieveiks pāris stundās. Biļetes oficiālajā mājaslapā var iegādāties, ja ir zināšana herioglifu mudžeklī un Ķīnas bankas konts. Līdz ar to šī opcija mums neder.
Otra iespēja ir biļetes iegādāties angļu satura mājaslapās, papildus maksājot komisijas maksu. Uz epastu tiek atsūtīts rezervācijas nummurs, kas stacijā vēlāk jaapmaina pret fizisku biļeti. Uz biļetēm ir norādīts vārds un pases nr. Ja kāda no informācijas nesakrīt, pazaudēta ir ieguldītā nauda.
Rindas Ķīnā ir sinonīms jelkādam pakalpojumam. Tāpēc dažkārt ar divām stundām pirms vilciena attiešanas laika nebūs pietiekami. Kad biļetes ir iegūtas, tās atkal kopā ar pasi ir jāuzrāda pie ieejas uz perona, visas somas jāpārbauda skenerī un jāiziet cauri metāla detektoram. Un voilā! Gaidīšana kopā ar simtiem pasažieru var sākties. Vienīgais, ko svarīgi atcerēties- vilciena numurs, pēc kura var vadīties, lai nokļūtu uz pareizā perona.
Abi iepriekšminētie biļešu iegūšanas veidi uz mums neattiecās, jo vajadzīgā galamērķā biļetes internetā vairs nav pieejamas. Bet ar cerību iegādāties tās uz vietas biļešu kasē, mēs no Honkongas pirms sauleslēkta dodamies uz tuvāko Ķīnas robežpilsētu Shenzhen un tālāk uz tās rietumu staciju. Shenzhen ir piecas vilciena stacijas (centrālā, dienvidu, rietumu, ziemeļu, austrumu), kuras atrodas gandrīz stundas attālumā viena no otras.
Nokļūstot smogainās pilsētas pašā rietumu daļā, Valdas caur lodziņu ieslīdina bloknotu ar mūsu gala stacijas nosaukumu un vilciena numuru. Kasēs sēdošās darbinieces padod blociņu no vienām rokām uz otrām un skaļā balsī smejas. Biļetes esot. Stāvošās. Lieki piebilst, ka ceļojums ir 17h garš un mēs esam cēlušies pēc pieciem rītā. Standarta vilciens ir iedalīts vairākos cenu sektoros. Cietā sēdvieta (hard seat) un stāvvieta (standing)ir vislētākās biļetes un vienādā cenā. Perons ar 110 sēdvietām, kurā starp sēdekļiem un ejām sasēduši tie, kuriem sēdvietu nav. Pie logu galdiņiem novietotas metāla paplātes atkritumiem un starp peronu savienojumiem atļauts smēķēt. Lieki piebilst, ka neesošās durvis ļauj baudīt cigarešu izmešus pilnā apmērā, ja nopirkta ir sēdvieta kopējā vagonā.
Divreiz dārgākas ir cietās guļvietas (hard sleeper), kas ir trīs līmeņos novietotas guļamās kušetes atvērtā tipa vagonā. Visdārgākās vietas ir mīkstās guļvietas (soft sleeper), kas ir slēgtas kupejas ar tikai četrām guļvietām, nedaudz platākas un ar pieejamu termosu tējai un nūdelēm.

Valdasa Ķīnas ģimenes foto
Valdasa Ķīnas ģimenes foto

Es izmisusi skatos uz biļešu pārdevēju un nopūšos “Only standing tickets?”(tikai stāvvietas?). Sēdēt uz grīdas ar Hugo, kam pienācis threeneidžera periods būtu suņa murgs. Bet biļetes uz rītdienu nav vispār, turklāt jāņem vērā, ka sākas Ķīniešu brīvdienu nedēļa, kas šogad pagarinās ar vēl divām nedēļas nogales dienām. Bet guļvietas? Tiešām vairs nav? Es domāju, kā beidzot noņemt mugursomu man no slapjās muguras. Esot mīkstās guļvietas. Mēs ar Valdasu abi apskatāmies uz cenu ekrānā līdzvērtīgu aviobiļetēm, bet priecīgi iesaucamies, “Yes, we will take them”(Jā, mēs tās ņemsim). Ķīna, Ķīna. Tā noteikti neiekļāvās mūsu budžeta aprēķinā priekš dienvidāzijas ceļojuma. Bet mana un Hugo pase tuvojas derīguma termiņa dedlainam un mājas rādās tuvāk kā vēlētos gribēt. Ieelpoju. Izelpoju. Valdas noskaita rozīgās banknotes.
Tikai ieraušoties savā mīkstajā perona guļvietā, es beidzot atslābstu. Brīvdienas būs!
Kalni un daba ir tas, ko mēs patiesi sagaidām no komunistiskās omes. Hugo aiz laimes lēkā- visapkārt vilcieni un sliedes, peroni un kupejas. Mazi bērni peronos nav retums un ar jaunajiem draugiem tiek spēlētas telefonu spēles un riekstu pārvadāšana kravas mašīnās. Vēl Honkongā esot mēs esam ielādējuši ExpressVPN aplikāciju, kura par mēneša abonēšanas maksu mobilajām ierīcēm nomaina IP adreses atrašanās vietu. Nomainot uz Lietuvu, iespējams skatīties tiešraides no tās vietējām TV programmām. Atrodoties Ķīnā ikdienas visvairāk lietotās mājaslapas kā facebook.com; google.com nestrādā, tāpat kā daudzas Android aplikācijas. Apmānot atrašānās vietas adresi, ir iegūta piekļuve ikdienas meklēšanas resursiem. Angļu valoda ārpus megapolēm praktiski nepastāv. Ķīnieši ceļo grupās ar gidiem, līdz ar to mugursomnieki un pastāvīgie ceļotāji var viegli pazust hereoglifu norādēs. Tas ir tāpat kā kāds Madonas ielās onkulim skaidrā arābu valodā prasītu, kur atrodas pasts. Tāpēc svarīgi ir ielādēt offline app ar angļu- ķīniešu tulkotāju un nokopēt svarīgo nokļūšanas vietu herioglifus, nepieciešamības gadījumā.
Ķīnas ievadlekcija ir galā, bet mācības ir tikai sākušās.

Hugo ar draudzeni kupejā
Hugo ar draudzeni kupejā