Tianman kalns. Ķīna

Tas ir kā atrasties mucā kopā ar skaļruņiem, kas baltā trokšņa fonā runā reizē visās dzīvnieku valodās.

Ķīnas Nacionālā brīvdienu nedēļa.

Simtiem miljonu darba ļaužu rada sastrēgumu straumi visos virzienos. Prom no lielajām pilsētām uz visiem ievērojamiem un mazāk zināmajiem apskates objektiem, okeāna piekrasti un otrādi. Paredzēts, ka trīs miljoni iedzīvotāju dosies iekarot ārpusvalsts robežas. Pārējie, kas nestrādās tūrisma un apkalpojošā sfērā- dosies pašas Ķīnas iekarošanā. Arī lielās pilsētas var izrādīties rietumu ceļotāja murgs, kad viesnīcu cenas tiek paceltas četras reizes, ja vien tajās vēl atrodama kāda brīva istaba. Vilcienu un autobusu biļetes ir izpirktas dienas iepriekš un vienā brīdī tu atrodies uz ielas izmisīgi meklēdams nakstmājas. Iepriekšējā vakarā uz e-pastu atnāk herioglifaina vēstule, kas tulkojumā informē, ka rezervētā istaba nav pieejama. Mums pašiem esot jāatsakās. Citu iespēju nav. Vairākas stundas ar vietējo palīdzību, mēs rezervējam citu istabiņu, par trīs reizes dārgāku cenu.

Tianmen kalna biļešu kasēs iestājušies rindas galā mēģinām saprast, ko tieši mums vajag pirkt. Skaļruņi vibrē mazajos lodziņos un no visām malām kā bišustropā cilvēki maina rindas, iespraucas, sagrūstās un izbakstās. Šķiet, ka runā visi reizē. Mēs samaksājam piecsimt yuaņas un saņemam pretī vairākas biļetes ķīniešu herioglifiem aprakstītas. Rindā uz Tianmen kalna gaisa vagoniņu mūs neielaiž. 10.00. Tā rakstīts uz biļetes. Tas izskaidro simtiem cilvēku uzgaidāmajā telpā.
Šodien ir 2.oktobris, brīvdienas tikko kā sākušās. Un jau esam noraidīti uz divām stundām gaidāmajā soliņā. Miera stāvoklī mēs kļūstam par objektu neskaitāmiem selfiju kārotājiem, kas baksta selfijkājas tieši degunā, bērni nāk glāstīt Hugo vaigus, praktizēt frāzes angliski un nest mandarīnus. Pieaugušie neatpaliek. Bet mēs neļaujam ņemt Hugo rokās un bildēties kā izstādē. Viņam nepatīk un nav ne mazākās vēlmes būt svešu cilvēku fotoalbūmā. Kamēr es kliedēju laiku, rakstot pierakstus, man sānos iebaksta astoņi cilvēki, kuri vēlas nofotografēties.

Protams, nav ko līst nacionālajās brīvdienās un pēc tam sūdzēties. Tas tā kā būtu skaidrs. Bet, apstākļu sakritības dēļ tā nu reiz ir sanācis un nedēļa tomēr tikai daļa no mēneša Ķīnas zemes skatīšanas. Tāpēc norijam krupi un neslēpjamies viesnīcu numuriņā. Samaksājam trīskāršu maksu, iespiežamies starp tūkstošiem un mēģinām ar acu kaktiņu skatīt to ārpasaulīgo zemeslodes skaistumu. Bakstīt ar pirkstu un grābt aiz rokas vairs neļaujam. Un, ja vajag- bakstam pretī, lai iegūtu to, par ko samaksāts. Pēc divām stundām izstāvot līkločaino rindu kopā ar simtiem vietējo, mēs iekāpjam gaisa vagoniņā. Beidzot! Hugo paspējis izvārtīties pa grīdu, izložņāt barjeras un tēlot mērkaķi un lekt kā varde.
Zhangjiajie pilsēta atrodas Tianmen kalna(1500mvjl.) pakājē. Ar pasaulē garāko gaisa tramvaju iespējams uzbraukt pašā kalna galā. Ķīniešu celtniecība sasniedz guru līmeni. Gaisa trošu vagoniņš 7km attālumu no pilsētas centra līdz Tianmen kalna galam veic 30minūtēs. Šī noteikti ir tā reize, kad brauciens patīkami pārsteidz, nevis strauji apraujas pašā sākumā. Mana prātam neaptverami, bet kalna takas izbūvētas kalna malā 1400mvjl., paverot skatam aizas, koku galotnes, līkumotu 99pagriezienu ceļu un pilsētas ainavu. Atliek vien iedomāties, cik ķīniešu dzīvības ziedotas, lai izveidotu nacionālo lepnumu. Lai padarītu vēl interesantāku tiem, kam bail no augstuma, trīs vietās izbūvēti stikla grīdu balkoni. Uzvelkam kurpju uzmavas, lai nesaskrāpētu stikla grīdu undodamies gar stikla terasi. Vietām bailīgāki tūristi ķeras klinšu sienās un smiedamies aiz bailēm iekrampējas blakusgājējos. Lai popularizētu Tianmen kalnu, šeit notikušas ārzemju viesu deju etīdes perpendikulāri kalna sienām, kā arī brīvo kritienu sportisti iemēģinājuši putna lidojumu.

dsc_0036 dsc_0047 dsc_0084 dsc_0086 dsc_0096 dsc_0128 dsc_0135 dsc_0118 dsc_0144

Iesietu arī sev vēlēšanās lenti
Iesietu arī sev vēlēšanās lenti

dsc_0175 dsc_0180 dsc_0182 dsc_0187 dsc_0188 dsc_0194 dsc_0203
Ķīniešiem noteikti patīk sacensties TOP augstāko, garāko, stāvāko un visādi citādi labāko būvniecību sacensībās. Ala, kuru var sasniegt tieši ar 999 pakāpieniem, ir augstākā naturālā ala pasaulē. Paši ķīnieši Tianmen kalnu dēvē par vārtiem uz debesīm. Ne velti. Māķoņiem spēlējoties kalnu galotnē, rodas sirreāla sajūta par atrašanos citā realitātē. Aizveru acis un aizklāju ausis, lai nedzirdētu zumošo pūli un sasienu saknes ar Tianmen. Izejot cauri sarkano lentīšu vēlējumu mežam, mēs nopērkam vienu arī sev. Turpat abi ar Valdasu ierakstam ko nākotnei- ko gribētos, ko vēlētos un ko kārojas. Apsienu ap koka stumbru kopā ar tūkstošiem domu vēlējumiem. Lai piepildās!
Ķīnieši celtniecībā nespēj apstāties. Nesen pār aizu izbūvēts pasaulē garākais stikla tilts. Lai uzturētu drošību, dienā atļauts konkrēts skaists apmeklētāju. Biļetes tiek izpirktas nedēļām iepriekš un par to var uzreiz aizmirst. Nauda par augstākajiem, skaistākajiem, stiklotākajiem izkūst ātri. Tāpēc ir krietni jāiespringst, lai atrastu balansu starp kaitinošo cilvēku masu un dabas brīnumiem. No kalna gala lejup uz lielāko alu ved 350m garas eskalatora kāpnes- sadalītas astoņos posmos tās ved arvien dziļāk un dziļāk kalna viducī. No alas lejup ved jau solītie 999 pakāpieni, kas ir tieši tik stāvi, lai būtu nepieciešamība pieturēties gar margas malu. Lejup raugoties uz gigantisko alu kalnu masīvā, kreisajā pusē paslēpies mazītiņš ūdenskritums. Cilvēku pūļi steidz abos virzienus, pēcpusdiena jau galā, bet tūristu skaits nemazinās. Lēnām mērojot kāpnes mēs tiekam slepeni iefilmēti un iefotografēti, kāds palūdz arī nofotografēties apzināti. Es sev klusībā vaicāju, kam ga vajadzīgs mans foto ar sašķobītā seju mizoju mandarīnu pie mistkastes.

Skats pa wc logu
Skats pa wc logu

dsc_0243 dsc_0252 dsc_0268 dsc_0276 dsc_0297 dsc_0322 dsc_0338 dsc_0327 dsc_0342

Prom no Tianmen kalna mēs dodamies ar diviem speciāli paredzētiem autobusiem. Ceļš ved 99iņos pagriezienos līdz nonākam turpat, kur rīta agrumā sākām savu piedzīvojumu. Diena vēl nav galā, jo jāatrod rezervētais hotelis. Lēnā gaitā izspēlējot akmeņu pacelšanas un lēkšanas spēles, bet hotelis kā nerādās tā nerādās. Piektais uzrunātais garāmgājējs tik māj ar roku, ka jādodas uz priekšu. Pusotra stunda lēnā gaitā un ierodamies hoteļa foajē. Darbiniece māj ar galvu un saka, lai ejam prom. Angliski nerunā. Stundu bakstot telefona vārdnīcā, viņa pasaka, ka vietu nav. Un vispār norādītā cena neesot nomainīta. Mums ir divas iespējas, maksāt vēl pieplusotu dubultoto summu vai meklēt ko citu. Apelēšana pie booking.com nolikuma šeit nestrādā. Ārā krēslo un nekas cits neatliek kā doties prom, jo darbiniece nevēlas skaidroties un netaisās atvainoties. Noķēruši ceļa malā autobusu, mēs mērojām visu ceļu atpkaļ un dodamies visos hoteļos pēc kārtas. Cenas tajos ir paceltas četrkārtīgi, tajā pat laikā lielākā daļa numuriņu ir brīvi. Manas kājas izmisīgi kauc pēc atpūtas un atzīstot sakāvi mēs dodamies trīskāršā uzcenojuma viesnīcā. Hello Kitty- rozā istaba ar rozā hello Kitty pārvalkiem,rozā krēsliem Kitty spoguli, stikla dušas telpu un rozā gaismām kā diskotēkā- sagaida mūs mājīgi. Viss jau vienalga. Izņēmuši somas no stacijas glabātuves, mēs iekrītam ciešākajā un dārgākajā miegā.