Longhu kalns. Ķīna

Hugo no prieka lēkā un sit plaukstas. Vilciens!! Atkal vilciens! Bet, kur ir durvis?! Apskatījis no visām pusēm gultas malas un neko neatradīs, Hugo nāk sūdzēties, ka nevar aizvērt durvis. Šoreiz esam klasi zemāk, un cietajā guļvietās, kas sastāv no trijos līmeņos novietotām gultām atklātā peronā, durvju nav. Lai arī šīs ir daudz šaurākas un telpa jādala ar krietni vairāk personāžiem, pārvietošanās veids laiski gulšņājot ir vispateicīgākais ceļotāja sabiedrotais. Kad kontroliere izslēdz gaismas un manējie sen kā palīduši zem segām snauž, es iegrimstu Dena Brauna “Deception point” grāmatas lappusēs, līdz biezā grāmata tiek piebeigta. Ceļot vilcienā, guļot gultā un neviena netraucētas lasīt grāmatu. Kas var būt labāks par šo?!

20 peronu garajam vilcienam ieripojot pilsētā Jingtanā (Yingtan), kontroliere mūs pamodina. Rīta stundā smogā ietinusies pilsētiņa sparīgi sākusi brokastu laiku. Uz riteņiem pārvietojamās virtuvēs cepjas čili plāceņi, vārītu un tvaicētu pelmeņu variācijas un ceptas nūdeles. Svētku laikā vakara stundās ieliņas pārvēršas par gastranomiskām izvērtībām. Rudens atnesis ēdamo kastaņu ražu- tvaicēti, sviestā maisīti, karstētos akmeņos grillēti tie ik katrā ielas stūrī tiek pārdoti papīra turziņās. Turpat blakus stendos plūmes, milzu pamelo, zaļās sultanas, tumši zilās māju vīnogas, kivi un āboli. Gājēju ielas viducī ārā novietotā akmens krāsnī cepjas uzbeku maizes plāceņi. Mēs piesēžam uz soliņa blakus tirgotājiem, lai sagaidītu tieši priekš mums pie krāsns iekšējās sienas izceptu maizes plāceni- karstu ar sīpolu un speķa piedevām. Bērnu laukumā sanestas atrakcijas pašiem mazākajiem un neskaitāmi stendi ar kucēnu, zivtiņu un mini bruņurupuču pārdevējiem. Paglāstījis ar pirkstu vēderu, jaunietis nomet desmit juaņas un saņem plastmasas maisā iespiestu zaļo bruņurupuču bērnu. Nebeidzamu riņķa skrējienu veic mazais kāmis 20cm lielajā ratā. Izbēgt nevar, un izmisis tas turpina griezt. Izdzīvo stiprākais. Dzīvnieku ķēde ir tāda, kāda tā ir. Tas viss tiesa. Dzīvnieki iemāca rūpēties. Iemāca beznosacījuma mīlestību un patvērumu bez nosodījuma. Dzīvnieki iemāca, ka tas, ko mēs gribam, patiesībā nav tas, ko mums vajag. Un viss ar laiku apnīk. Bet, vai draugus iesloga?! Bērnam vajag iemācīties dzīvniekus. Iepazīt kā draugus. Un tajā pat laikā iemācīt, kas var būt bīstams. Vai mīlēt nozīmē divreiz dienā palaist pačurāt?! Vai draudzība nozīmē pieķēdēt?! Vediet bērnus uz patversmēm! Rādiet, ko nozīmē dzīve. Vediet bērnus savvaļā- mežos un okeānos, džungļos un kalnos! Ir tik forši redzēt to cūku vārtāmies dubļos un mērkaķus lēkājot kokos. Tos delfīnus taisot piruetes. Ejiet purvos meklēt dzērves! Barojiet nosalušas stirnas ziemā un ierīkojiet putnu barotavas zīlītēm! Kaltējiet pīlādžogas un sēnes. Brauciet kanālos meklēt bebru mājas. Laidiet bērnus zirgus kopt, mēslus vākt un ievainotos barot! Vediet uz dzīvnieku sanatorijām un iemāciet cienīt un mīlēt!

dsc_0003

Ēdamiem kastaņi
Ēdamiem kastaņi
dsc_0008
Jūras kraukļi jeb kororanti

Oktobra sākumā ir Taoistu (Daoistu) svētki. Kur gan labāk tos pavadīt, ja ne vienā no Taoisma rašanās vietām kā Longhu kalnā. Paši ķīnieši to nosaukuši par Taoisma paradīzi uz zemes. Han dinastijas laikā Taoismam šeit bija ziedu laiki, kad tika sacelti tempļi, pavilioni, mūku mājvietas un pilis.
Jingtanas pilsēta ir tuvākais pieturas punkts, lai nokļūtu Longhushan jeb Tīģera un Pūķa kalnā. 220 kvadrātkilometru lielais pasaules ģeogrāfiskais parks ir tipiska danksijas kalnu ainava (sarkanās klintis) un ir viens no sešiem danksijas (danxia) kalniem, kas 2010 gadā ierakstīti UNESCO. Ģeoparkā Luksi upes krastos atrodas 99 kalnu virsotnes, 24 aizas, 108 dabas un kultūras vietas, leģendāras akas un ūdenstilpnes. Rietumu tūristu līdz galam nenovērtēta, bet vietējiem ķīniešiem tā ir kulturāli un reliģiskās filozofijas tradīcijas nozīmīga vieta.
Simboliski katru dienu tūristi var vērot zārka uzvilkšanu klints alās pie tempļa. Šādi tika apglabāti aizgājēji koka zārkos, kas ar virvju palīdzību tika uzvilkti augstu alās virs Luksi (Luxi) upes. Vēsturniekiem vēljoprojām nav skaidri zināms, kāpēc apbērēšana tikai veikta šādi.

Informācijas centrā vairāk par ieejas biļetēm un virspusēji iezīmētu karti mēs nesaņemam. Angļu valoda un ārzemju tūristu trūkums nav palīdzējis attīstīt infrastruktūru šī ģeoprka apmeklējumam. Parka autobuss pietur pāris apskates objektos un tālāk ir iespējams ar bambusa (mākslīgo) plostu doties lejup pa Luksi upi. Mēs vēlamies izstaigāt pašus danksijas kalnu veidojumus un ieraudzījuši starp diviem kalnu pauguriem iespraukušos tiltu, izdomājam, ka mums ir jānonāk tieši tur. Viena kļūda pēc otras mūs noved vietējo ciematā, kuri izbrīnīti par rietumu tūristiem baksta mašīnas virzienā. Tilts ir tieši virs mūsu galvas, bet kāpnes vai ceļu kalnā nekur nemana. Jādodas ar plostu atpakaļ uz otru krastu, no kurienes tikko atbraucām, vai jādodas apkārt kalnam.

dsc_0098
Cilvēka seja- klints
dsc_0065
Admirālis ar uzplečiem

dsc_0044 dsc_0055 dsc_0057 dsc_0058 dsc_0060 dsc_0073 dsc_0080 dsc_0119 dsc_0130

Dabīgā želeja no augļiem
Dabīgā želeja no augļiem
Zārka pacelšana
Zārka pacelšana

dsc_0152 dsc_0163 dsc_0173 dsc_0195 dsc_0199 dsc_0015

Bakstīt ar pirktu kartē Ķīnā ir mūsu galvenā sarunvaloda. Mēģinājumi izteikt vienkāršākos pilsētas un ģeogrāfiskos nosaukumus jau neskaitāmas reizes izgāzušies ar fiasko

Parasti tas izskatās šādi. Ielecam autobusā un sākam- žangijajie? Zangijeje? Žangjiaja? Zhangjieje? E???? Visi saskatās. Rādam nosaukumu anglisko. Visi saskatās. Mēģina Valdas. Žagjiajie? Eee??? Žangjieje?? Rāda, karti. EEEEE????? Brīnās autobusa pasažieri. Kāds izrādās zin drusku angliski. Bet neko nesaprot. Tienmen mountain??? Eee???? Zhangjieje?? Eeee??? OK. Nezinām, kur brauksim, bet braucam. Un tā nu mēs braucam, it kā virziens pareizais, gan jau ka tāpat tur brauks. Lai pārliecinātos par virzienu vēlreiz meitenei, kas drusku runā angliski, uzrakstam nosaukumu telefonā. Ā… Zhangjiajie. Tienmen mountain. Izrādās viņa arī uz to pašu kalnu, kur mēs. Aleluja! Bet toties mēs zinām. Kādreiz jādabū karte ar ķīniešu herioglifu nosaukumiem vai instrukcijas uzrakstītas kāda vietējā rokrakstā

Diena paliek arvien karstāka, bet galu galā mēs atnācām kāpt kalnos un bez kartes un padoma, sekojam vienīgajam asfaltētajam ceļam. Pēc pāris kilometriem pie mums apstājas mašīna, kas sola aizvest uz parka ieeju. Bakstīt ar pirktu kartē Ķīnā ir mūsu galvenā sarunvaloda. Mēģinājumi izteikt vienkāršākos pilsētas un ģeogrāfiskos nosaukumus jau neskaitāmas reizes izgāzušies ar fiasko.

Tā nu mēs pēc vēl pāris lieku kilometru veikšanas nonākam sākumpunktā, lai kāptu kalnos. Stāvais kāpņu ceļš vijas visapkārt kalnu pauguriem, spirālveidīgi apvijoties vairākos līmeņos. Zem kājām paliek meži ar strautiem, dzeltenie rīsu lauki un mazo ciematu māju jumti. Pretī nāk vien pāris vietējo tūristu. Ceļš uz tiltu ir prom no tūristu masu maršruta un šī vieta vientulīgi ieaugusi ar mežonīgo dabu. Šokolādīgie sarkanie kūciņkalni apcukuroti ar zaļiem sūnu garnējumiem. Visapkārt zilganiem ziediņiem piekaisītas klinšu malas. Tālumā upes krastos dzird dārdošu mūziku, priekšnesumus rāda ūdensmotocikli un apļveidīga deju kustības veic kormorantu putnu saimnieki ar savām laivām. Sapulcējušies skatītāju simti svin taoistu svētkus, upes krastos pārdevēji pelnos maisa olas, uz oglēm grillē kastaņus, spaiņos tirgo dabīgo želeju, kas iegūts no augļiem un cukurvati. Smažo pēc žāvētas gaļas. Bet mēs pašā augšā veicam kalnu pakāpienu labirintus. Lejup pie upes var saskatīt milzu Jiņ un Jaņ simbolu. Skaistākajā skatupunktā ir tieši viens apmeklētājs- fotogrāfs, kas man liek kāpt uz krēsla, rāda uz sauli un saka, ka tagad ir labākais fotografēšanas laiks. Ar rokām salicis rāmja kustību viņš norāda, kuras ainavas tieši man jāfotografē. Nepasakot nevienu vārdu, mēs ar kustībām un bakstoties izrunājam veselu scenāriju un pateikšanās epifāniju.

 

Informācija par kalnu ir skopa un reti kurš rietumnieks ir dalījies ar atsauksmi. Jā, tie nav Zhangjiajie pārpasaulīgi dramatiskie kalni, bet šajās mazajās kūciņās slēpjas īpašs šarms. 8 stundas, ko esam izskraidījuši un izlavierējuši pa Longhushan ģeoparku ir par maz, lai paspētu apskatīties visu galveno. Pēdējiem spēkiem vēl mērojam ceļu uz ziloņa klinti, kas gadu gaitā erozijas iespaidā izveidojusies kā ziloņa snuķis.
Patīkams nogurums, vēl dodamies cauri netālu no ieejas izveidotajai pasaku pilsētai ar strūklakām, tempļiem, kanāliem, tiltiem un pieminekļiem, un tad jau var doties atpkaļ uz Jingtan pilsētu, lai iegrimtu gastranomiskajos priekos. Hugo noilgojies pēc spēļudraugiem mūsu viesnīcā. Tās viesnīcas, kas nav apzīmētas ar zvaigznēm, tiek apdzīvotas arī ar pašiem viesu nama reģistratoriem, kas bieži ir ne tikai īpašnieki, bet arī tīrītāji un veļas mazgātāji. Mūsu Jingtan viensnīcas reģistratore vienā no numuriņiem dzīvo kopā ar savu ģimeni. Dēls, mēnesi jaunāks par Hugo ar traktoru-ekskavatoru un smilšu spaini spēlējas atvērtajā vestibilā un uz ielas. Pirmajā vakarā mani sagaida kultūras šoks. Turpat uz ielas spēlējas otra pāra vecākā meita, kas neviena pieaugušā neievērota uz ielas vidū pietupstās un kārtīgi pačurā. Līdz tualetei ir pāris metri un meitene jau mācās skolā. Bet garāmgājēji pat nepaceļ acis. Mūsu Hugo mazajam draugam dienas laikā biksiņās izveidots caurums no priekšpuses līdz aizmugurei. Plikais dibens žilbina savus vaigus. Tas tādēļ, lai uzreiz var pačurāt. Un, ja vajag- pakakāt. Pirms pāris mēnešiem šis attēls internetā man likās labi izdevies joks kaut kur Sibīrijas laukos. Pilsētā uz galvenās ielas man tagad visas peļķes iedveš draudus. To papildina vēl labi sakrātie siekalu kumšķi, ko uz ielas, autobusos un sabiedriskās ēkās mēdz izspļaut vienkāršie ļaudis. Smēķēt autobusa stacijā pērkot biļeti metru garās rindās ir tikpat ērti, kā smēķēt, čurājot uz publiskās tualetes kopējās caurules, kas iet vienā līnijā zem visām piecām kabīnēm. Ķīnas standarta tualetes, izņemot modernākās viesnīcas ar rietumnieku standarta podiem, ir caurums vannasistabas vidū. Tualetes papīrs vienkāršajās lauku pilsētās nepastāv. Lai arī līdzīgas tualetes atrodamas Malaizijā, Vjetnamā un Taizemē, tomēr Ķīnā nav pieejams ūdens spainis vai ūdenšļūtene priekš apmazgāšanās.

Ķīnā piedzīvot visgalējākās emociju robežas vienā dienā nav nekāds retums. No zemākajiem padibeņiem līdz arhitektoniskākajiem meistardarbiem. Tas viss vienā milzu juceklī, kā verot vaļā pandoras lādi ar aizvērtām acīm, nezinot, ko sagaidīsi nākamjā ķērienā. Gluži kā autobusa sēdvietas. Vienā brīdī, kad jau liecies krēslā iekšā, izrādās kāds ieslīdējis tavā sēdvietā aizmugurē un tu attopies klēpī ķīnietim. Bet tajā pat dienā, stāvot ar Hugo citā pārbāztā autobusā, vīrietis pieceļas kājās un atdod tev savu vietu.

No Jingtan pilsētas prom uz nākamo galamērķi Huangshan mūs aizved vilciens. Tā kā jāmēro tikai sešas stundas dienas laikā, izvēlamies zemāko klasi- sēdvietas kopā ar simtdesmit citiem braucējiem un pārdesmit solu rindās stāvošiem pasažieriem, kas nopirkuši stāvvietas biļetes. Mūzika, čalas, smiekli un debates šajos vagonos neaprimst ne mirkli. Ik pa laikam kontrolieris-pārdevējs izstaigā ar pārtikas preču piedāvājumu. Pirms katra raunda viņš visus gribētājus pacienā ar piedāvājumu. Kad iekārdināti pasažieri vēlas vēl, kontrolieris piedāvā nopirkt. Tā mēs pagaršojam marinētas ogas ar kauliņu vidū un piena konfektes, kas tieši tā arī garšo- pēc govs piena. Kopā ar pretējiem pasažieriem ēdam kartona raukos uzlietas nūdeles. Karsts ūdens vagonu stūros pieejams visām pircēju klasēm. Gaiss piesmacis no cigarešu dūmu izmešiem, ko starpvagonu telpās piekūpinājuši pīpmaņi. Drīz jau klāt nākamais galamērķis un ceļojums turpinās.