Huangšan jeb Dzeltenie kalni. Ķīna

Ķīnas dabas ainavas nav iedomājamas bez kalniem. Top 5 apmeklētāko un kultūras dzīvē svarīgāko kalnu sarakstā, Huangšan jeb Dzeltenie kalni pašiem ķīniešiem ir visnozīmīgie. Kalnu kalni. Senajos gleznojumos, akvareļos un zīmējumos tiek attēloti tieši Dzelteno kalnu ainavas ar gleznainām klintīm un priedēm kā no fantāziju pasaules. Uz mazo ēdnīcu notaukotajām sienām vai viesnīcu tumšajiem gaiteņiem var ieraudzīt priežu zīmējumus kalnu fonā. Tie ir arī vieni no četriem galvenajiem apskates objektiem, kas pārstāv kalnu masīvu ģeoloģiju. Dažādu veidojumu kalni un klintis, neskaitāmu šķirņu priedes, karstie avoti un mākoņu jūras. Īpatnējo dabas veidojumu dēļ vietējie klintīm un priedēm piedēvējuši raksturojošus nosaukumus, to visu papildinot ar teikām un nostāstiem par vietas rašanos. 10metrus varenā priede, kas savus zarus izslējusi sveicienam nosaukta par “Sagaidot ciemiņus priede”. Tā ir slavena ne tikai pašos Dzeltenajos kalnos, bet arī visā Ķīnā. Katram īpatnējākajam klints bluķu veidojumam tiek piešķirts vārds ar savu stāstu, tādejādi to iedzīvinot un padarot īpašāku. Starp simtiem kalnu smaiļu un virsotņu redzamas piecas mākoņu jūras- dienvidu, ziemeļu, austrumu, rietumu un debešķīgā jūra. Laikā no novembra līdz maijam, it īpaši pēc sniega vai lietus, no pašā augstākajām virsotnēm kā Lotus virsotne (1873m) un Spožā virsotne (1841m) šis dabas veidojums- mākoņu paklājs, paver pasakainu skatu. Gluži kā lidojot ar lidmašīnu virs mākoņu gubu jūras. Savukārt karstie avoti sniedz nogurušajam ceļotājam dziednieciskas īpašības un atpūtu. Leģenda vēsta, ka Dzeltenais imperators karstajos avotos ieguvis nemirstību. Viņš ir arī iemesls, kāpēc Huang (dzeltens) shan (kalns) ieguvis savu vārdu.

Mūsu Ķīnas ceļojumā Huangšan ir ceturtie kalni, kurus apskatām. Nokļuvuši tuvākajā Tongkou ciematā, mēs nejauši satiekam angliski runājošu aģentūras īpašnieku, kas mums sniedz detalizētu infrormāciju par kalniem, laikapstākļiem, ar ievērojamu atlaidi rezervē kompītņu gultu kalna virsotnē un nopērk autobusa biļetes uz Hangzhou pāris dienas vēlāk. Ar lepnumu baksta telefonā, kur esot tik daudz ārzemnieku kontaktu. Uz galda tiek uzlikts bloknots ar neskaitāmiem ierakstiem ar atsauksmēm par palīdzību un pateicību. Es valdu savu pacietību, jo esam strupceļā, kur bez palīdzības neiztikt. Bet man tiešām neinteresē kāda ārzemju draugu saraksts. Pabeidzis telefonsarunu, vinš atkal rāda ekrānā, ka tikko zvanījis ārzemnieks un prasījis padomu. “Visi ir tik apmierināti. Tik apmierināti.” Es nesaprotu, kur slēpjas triks, un galu galā atzīstu savu sakāvi par neuzticēšanos. Kalnos ir tikai pāris viesnīcu, kuru cenas ir ļoti augstas. Vislētākā opcija ir pārnaksņot teltī, bet, rudens ir neprognozējams un bez piemērotām drēbēm gulēt stindzinošā aukstumā nudien nav vēlmes. Viena diena milzīgajā kalnu kompleksā tāda iesildīšanās vien ir, tāpēc mēs izlemjam par labu palikt atsevišķās kompītņu istabās, tādejādi iegūstot papildus dienu parka apmeklēšanai.

Ir pirmdiena. Nacionālā brīvdienu nedēļa beigusies. Ņemot vērā, ka arī darba dienās kalns ir ļoti apmeklēts, nevajag domāt, ka parks būs vientulīgi kluss. Rīta agrumā pa ceļam uz sabiedrisko autobusu nopērkam pāris tvaicēto pelmeņveidīgo bulciņu. Lai arī vizuāli izstrādājumi visās vietās ir līdzīgi, vēl nekad nav gadījies pagaršot divus vienādus pildījumus. Katras mājas un veikala saimnieces tvaicējamā vairāku līmeņu bundulī atradīsies individuāla versija par pelmeņiem. Šorīt baltās mīklas viducī atrodami marinēti zaļumi ar mazu piešprici čili. Diena solās būt silta, tā solījis mūsu aģentūras pārstāvis, tāpēc mēs drebinādamies atvairām cimdu pārdevējas. Lietusmēteļi ir visvairāk pirktā prece, kopā ar koka nūjām un baltajiem dārza cimdiem. Bet noticis ir neticamais. Vietā, kur 230 dienas gadā līst lietus, šī diena solās būt saulaina un silta.
Mēs ieraušamies pirmajā autobusā kopā ar ķīniešu ceļotāju grupu. Grupas kā parasti ir ar vienojošo elementu- šai tūristu grupai galvā dzeltenas cepures. Sākumā pētījusi vizuālo kalna karti, es biju gatava doties augšup pa rietumu pusi, kas ir divkārt garākā un grūtāka par austrumu. Paskatījos uz Hugo. Paskatījos uz savu somu ar ūdensrezervēm, pārtiku un nepieciešajamām lietām. Paskatījos uz kāpņu ceļu, kas ved 5h augšup un sapratu, ka mēs dosimies augšup ar gaisa vagoniņu. Tāpēc, kad autobuss pieved pie Nacionālā parka ieejas, mēs dodamies ceļā ar gaisa vagoniņu uz austrumu virsotnēm. Lai arī vagoniņš ir īpaši pieprasīts, agrā rītā pēc brīvdienām, mēs tiekam iekšā bez liekas gaidīšanas. Un ceļojums var sākties!
Austrumu punkti liek aizrauties elpai un atliek iztēloties, kas atrodas rietumu daļā, kas esot vēl īpašāka. Diena ieslist arvien vairāk. Tik zilas debesis es neesmu redzējusi jau labu laiku. Mākoņi vien pāris vietās spēlējas ar kalnu galotnēm, bet redzamība ir izcila. Arī tālākās kalnu aizas ar priežu zariem liekas var aizsniegt ar pirkstu galiem.
“Mērkaķis, kas lūkojas uz mākoņu jūru”, “Lauvas virsotne”, “Bruņurupucis, kas ēd zivis”. Kalnu veidojumu nosaukumi sacenšas viens ar otru.

Tongkou ciemats

Mērkaķis skatās uz mākoņu jūru

Pavisam drīz mēs nonākam pie viesnīcas, kur atstājam daļu pārtikas un lādētājus, lai dotos tālāk uz garo rietumu daļas pārgājienu taku. Laiks ir burvīgs, smaržo pēc priežu skujām, kalnu malās aug margrietiņas, noziedējuši rododendru krūmi, vietām oranžas un dzeltenas koku lapas. Rudens dvesma jūtama dzestrajā kalnu gaisā. Mūsu mērķis ir doties uz feju tiltu, kas izveidots aizā starp divām klintīm. Lēnām staigājot kāpņu tūkstošus, mēs nonākam līdz vilcienam, kas ved kalnos. Tā ir saīsinātā versija, lai dotos uz fejas tilta pusi. Bet ne jau mēs devāmies kalnos, lai braukātos ar vilcieniem. Un, lai arī Hugo desmitiem reižu saka, ka brauksim ar vilcienu, mēs dodamies tālāk pa apkārtceļu, jo saīsinātā versija kalnos ir aizslēgta. Uzreiz kā novirzāmies no vilciena gaidīšanas rindas, burzma pazūd un manāmi vien pāris zinātkāru ceļotāju. Ceļš virzās lejup, līdz esam nonākuši kalna ielejā. Tas nozīmē tikai vienu. Ceļš augšup kalnā būs jāmēro atkal. Kartē iezīmētais ceļš liekas ērti mērojams, bet, kad sākas 3h ceļš tikai augšup pa kāpnēm, pamazām sāk ielavīties izmisums. Saule karsē, sviedri līst un mēs pārmaiņus ar pāris ceļotājiem ik pa brīdim ievelkam īsu atelpu uz akmenī izciristajām kāpnēm. Šajā kalna daļā kapņu ceļš ir bez margām, stāvs un līkumots, ik pa laikam paverot aizas no abām ceļa pusēm.
Kāds pāris nopirktos cimdus izmanto, lai četrrāpus rāptos augšup. Kāpiens paliek arvien lēnāks un lēnāks. Kādā mirklī sāk likties, ka kājas trīc un liekas, ka atrodamies uz mēness, ķermenis līgojas un soļu ritms ik pa laikam jaucas. Bet dabas ainavas ir iespaidīgas, klinšu veidojumi mainās no asām un dramatiskām uz noapaļotām, ūdens izkrāsotām un man sāk likties, kas tas viss nav reāls, bet gan uzgleznots. Es ierakstu ceļbiedram. Varbūt man rādās halucinācijas. Bet neesmu vienīgā. Akmens spraugās, kur lietus ūdens un putnu atnestās sēklas izaudzējušas skaistos priežu kokus dažādās formās un izliekumos, viss izskatās kā fantāzijā. Vietām peldošie mākoņi nosedz klinšu galus, ceļas uz augšu un atkal grimst, it kā spēlējot paslēpšanās spēles. Ūdens krājumi sāk izsīkt, bet nemana ne tiltu, ne pārtikas pārdevējus. Pilnīgi viss Dzeltenajos kalnos tiek uznests ar cilvēka darbaspēku- sākot no āboliem, rīsiem, gāzes baloniem, logu rāmjiem, celtniecības materiāliem, ūdens līdz viesnīcu palagiem. Tos milzu maisos nes lejup strādnieki, kur tie tiks mazgāti un tādā pat veidā uznesti augšup pa tūkstoš pakāpienu kāpnēm. Tāpat arī visi atkritumi tiek nomesti lejup ielejā.Tāpēc viesnīcu izmaksas un pārtika Huangšaan kalnā ir daudz reizes dārgākā, kā jekurā vietā ielejā.
Pēc vēl stāvāka kāpiena mēs beidzot nonākam pie feju tilta- izņemot divus parka sargus, kas mūs cītīgi novēro, esam vienīgie apmeklētāji. Tilts mejstātiski iespraucies klintīs un paver zem sevis dziļu aizu. Es brīnos, kad kādreiz man likās, ka bailes no augstuma ir bijušas īstas. Brīžiem nākas atgādināt, ka šeit tomēr ir bīstami. Reiz iesākuši ceļu, vienalga, cik noguruši, vienīgais, kas aizvedīs “Mājās”- būs tava paša kājas. Iet atpakaļ būtu vēl bezcerīgāk- noejot lejup, jāmēro tāds pats miljons pakāpienu kāpņu ceļš augšup, kur kalna galā atrodas mūsu viesnīca. Tādēļ mēs saņemamies un dodamies tikai uz priekšu. Tepat arī aizslēgtie vārti, kas būtu bijis īsākais ceļš no vilciena pieturas. Hugo izgulējies Valdasam uz muguras un var turpināt ceļu kājām- meklējam čiekurus un mazos akmeņus, kas tie ieslidināti Valdasam kabatās. Redz, kur akmeņi manās kabatās. Pētam zaļās priedes un mežonīgās rudās vāveres, kas uzmanīgi lēkā pa akmens bluķiem. Nonākam pie apdzīvotas vietas- viesnīcas un esam atpakaļ cilvēku burzmā. Saule sāk rietēt un iekrāso visas priedes spilgti zeltainā krāsā, bet kalnus iemirdzina zilā krāsu gammā. Bet mums vēl jāmēro 2,2km kāpņu ceļš uz mūsu viesnīcu. Par laimi lejup. Noguruši kā traki suņi, mēs ēdam pirmās un vienīgās siltās vakariņas, ko vien viesnīcā par bargu naudu var dabūt. Kalnu gaisā garšo labi, bet nekas vairāk. Esam nogājuši pa kāpnēm 9h, neskaitot sīkās atpūtas pauzes. Iestājas krēsla ar stindzinošu aukstumu, katrs ierušinājies sava dzimuma istabās kopā ar pieciem ceļotājiem mīkstajās un siltajās segās. Ir tikai septiņi vakarā, kad istabiņā pārgurušie ceļotāji nodedz gaismu un iemieg.

Fejas tilts

Viss tiek uznests un nonests no kalna lejā ar darba spēku
Akmens kāpnes
Šaurākā aiza ar iesprūduši akmeni virs galvas

Dabas skati vietām kā uzgleznoti
Divas haizivis

Atpūta ķīniešu gaumē

Iešu skatīties saullēktu, teicu es pirms kāpšanas kalnā. Kā tad. Kad četros rītā ziemas aukstumā ceļabiedrenes cēlās, lai dotos virsotnēs vērot austām gaismu, es nespēju pat pakustēties no gultas. Zinot, ka nākamā dienā, lai sāktu ceļu lejup un gar dažādām blakus virsotnēm, bet vispirms jāmēro tie paši vakardienas 2,2 km tikai pa kāpnēm augšup, man neceļas i kāja, kaut kur vēl doties.
Nākamie ceļās piecos. Un mēs esam augšā jau sešos. Hugo aiziet pieklauvēt uz puišu istabiņu un varam līksmoties pie roltonu brokastīm. Tās nebūt nav tik sliktas, kā kādreiz ēstas Latvijā. Garšo pēc brokastīm un saņēmuši atpakaļ savu viesnīcas depozīta naudu, mēs sākam ceļu augšup. Pēc divdesmit kāpieniem manas kājas kliedz, ka negrib gan nekur iet. Un augšup. Soma liekas kā piebāzta ar akmeņiem. Atliek cerēt, ka Hugo nav pārlicis vakardienas akmeņus un čiekurus somā. Kad pretī viens pēc otra sāk nākt porteri ar pārnēsāmajiem produktiem, es nokaunos un iesāku ritmiski lēnu soļa dziesmu augšup. Četri 25kg smagi maisi, 36 litru smagas ūdens pudeles, gāzes balons un kilogramiem ābolu, tualetes papīrs, pusotrmetrīgas somas ar izlietotiem dvieļiem un palagiem. Atšķirībā no vulkāna Ijen 80kg smago sēra grozu nesējiem, šiem ir paveicies ar svaigo un vērtīgo gaisu. Ik pa laikam tie kapņu posmos apstājas, divus bambusa bomjus noliek T formā, kura galos ar virvēm iestiprināti nesamie. Tādejādi, katru reizi atpūšoties nav jāceļ smagums augšup. Mēs cienām viņu darbu, un nonesam savas tukšās pudeles un mandarīnu mizas lejā no kalna paši. Bet līdz lejai vēl ceļš tāls. Sākuši septiņos, mēs ielejā pie autobusa nonākam tieši 12.30. Piecas ar pus stundas ceļš vietām vijas gar aizām un 60grādu leņķa kāpnēm. Atliek vien cerēt, ka somas balanss pieturēs pie pareizās puses. Hugo ka katru reiziuztaisījis drāmu par iešanu kājām, sāk izbaudīt pārgājienu. Rotaļājas ar ceļotāju līdzpaņemtajiem klēpjsuņiem, liek gaidīt malā, kamēr garām nepaiet smagumu nesēji, lec pa kāpnēm, šļakstās ūdenstilpnēs, vāc lapas un meklē jaunus čiekurus. Ceļš lejup pa rietumu pusi nebūt nenozīmē ceļu lejup. Vispirms ir jāmēro pāris skatu punkti ar stāvām kāpnēm augšup, lejup un atkal augšup. Tikai pēdējā daļa sākas ar stāvām nogāzēm lejup. Vietām nesēji piedāvā par attiecīgu samaksu panest tevi krēslā. Bet lejup iet ir bauda, arī, ja tas nozīmē 2h lejup pa stāvām kāpnēm bez margām. Es ar apbrīnu raugos uz pretīnācējiem un novēlu viņiem paspēt līdz kādai viesnīcai līdz iestājas tumsa. Pēcpusdienā mākoņu daudzums sāk palielināties, vietām nosedzot klinšu virsotnes.
Tikai nākamā rītā, kad lietum līņāja, mēs dodamies uz autoostu, mēs saprotam, cik ļoti mums paveicies ar saulaino laiku. Augšup kalni pilnībā aizklāti ar pelēkiem lietus mākoņiem, ir drūms, auksts un lietains. Priecīgas lietusmēteļu pārdevējas mums mēģina nopārdot plastikas izstrādājumus. Zilie autobusi viens pēc otra pa galveno ceļu dodas Huangshan virzienā- piepildīti ar siltās jakās ģērbušies tūristiem. Bet mēs dodamies pretējā virzienā- prom uz Hangzhou. Manās atmiņās Dzeltenie kalni paliks tikpat skaisti kā tajā saulainajā dienā ar zilajām debesīm.