Uzdāvināt Ziemassvētkus. Mājās

Kamēr krūzē dziest sarkanā roibuša tēja, es veros sienas pulkstenī, kas uzkārts virs virtuves durvju ailes un klausos jaunākās dziesmas pārnēsājamā radio. “Some people got real problems,” viņš kliedz man pretī. Hugo aizbraucis apciemot savu vienīgo vecvecmāmiņu, bet man gribas izvēdināt savus tarakānus un padomāt- cik skaļi, tik pat mēmi.

Dienā, kad ielidojām Londonā, likās, ka visa realitāte sadrupusi iedomās. Ka viss, kas bijis ir tieši tik daudz izdomāts, kā nosapņots. Ka esam nonākuši savā izejas punktā un nekas nav mainījies. It kā kāds pa nakti būtu izdzēsis krāsas no manas lolotās gleznas. Burtiski. Līņā lietus, viss pelēks. Pelēkās ielās pelēki tērptie ļautiņi domā pelēkas ikdienas domas un izkrāso savu dienu ar iepirkšanos mirdzošos lielveikalos. Pa miglu es dzirdu, ka man jautā, ko vēlos ēst. Ko es vēlos?! Sieru! Tikai sieru. Es neko citu negribu, tikai sieru. Un bez garšas bāžu aiz vaigiem kamambēru, fetu, siltonu, parmazānu. Uz galda stāv zaļie banāni. Ne jau tie ar tvana gāzi nogatavinātie. Zaļās šķirnes banāni no Goa vietējā veikaliņa. Un milzu baltās guavas. Visu diennakti ceļā, tās piepildīja visu manu somu ar pasakainu smaržu. Bet te viss stāv uz galda, pazaudējis nozīmi. Te viss tiek notiesāts bez garšas un pievienotās vērtības. Un te pazūd mans pēdējās atmiņas par manu eksistenci.

Nākamajā mirklī es attopos Palangas lidostā. Stindzinoši auksts, bet visa garā pasažieru rinda sastājusies ārā, lai lēnām virzītos uz pasu kontroles punktu. Kopā ar citiem bērnu pāriem, mēs tiekam novirzīti uz papildus rindu. Drīz jau būs galā. Drīz būs gulta un siltums. Drīz būs miegs. Astoņas stundas mana migrēnas lēkme nav nogalināma ar pretsāpju zālēm. Tuvojas kulminācija un es pēdējā brīdī pieskrienu pie robežsardzes un viņi atļauj man izmantot tualeti. Es vemju.
Welcome home, Sandra!
Es neesmu bijusi pēdējos divus gadus mājās Ziemassvētkos, tāpēc izvēle lidot atpakaļ mēnesi ātrāk kā pases derīguma termiņš, tika pieņemts sentimentālu jūtu vadīts. Man gribējās uzdāvināt Hugo manas ģimenes svētku sajūtu- ar pašceptiem pīrāgiem, piparkūkām māla bļodā, tēta atnesto eglīti no meža, Ziemassvētku koncertu, klavieru spēli, trombonu un mūsu ģimenes šķībo dziedāšanu, rūķa saukšanu un dāvanu pelnīšanu ar iemācītiem dzejoļiem. Tāpēc es savu adaptācijas laiku klusu izrullēju Lietuvā, klīstot neatpazīta, bez liekiem jautājumiem, stāstiem un emocijām. Es gribēju savai ģimenei uzdāvināt savu klātbūtni Ziemassvētkos, nepaziņojot par atgriešanos un ierodoties kā pārsteigums uz pelēko zirņu vakariņu laiku. “All I want for Christmass is you”. Lai nākamajā dienā mēs visi dotos mežā ekspedīcijā, dedzinātu bluķi un ietu slēpot.

 

 

Lai pārsteigums izdotos, tam bija jāpaliek par noslēpumu. Mēs ieradāmies uz svētku vakariņām… Pārējais jau ir pagātne. Priecīgus svētkus!:)

 

 

3 thoughts on “Uzdāvināt Ziemassvētkus. Mājās

    1. Pārsteigums bija drīzāk šoks, kurā visi mēģināja noskaidrot, vai kāds tomēr nav zinājis iepriekš. 😀

Comments are closed.