Iemīlēt ziemu sevī

Es zinu, kā ir iegrimt ar visu seju miljoniem ziedošu sniegpulkstenīšu laukā, kā sabrist kājas narcišu plausktošajos augumos, kā ierāpties ozola briestošajā klēpī un sajust savas pēdas dziļi irstošajā zemē.
Bet es nekad nebiju iemācījusies mīlēt ziemu. Mīlēt sevi ziemā. Ziemu mīlēt sevī. Vai iemācījusies ziemas mīlestību. Klusi ņirbošu, žilbinoši griezīgu, sasalušu, pieputinātu, gurkstošu, skrapstošu…

Un dienā, kad iesēdos dzelzs putna jūgos, lai iekristu māju apskāvienos, es apsolījos, ka meklēšu. To sajūtu, kuru es mācos iepazīt visur. Tas nenākas viegli, bet brīdī, kad aizver acis- sazibsnījas, un ieplūstot enerģijai, neviltoti parādās smaids. Es ļāvos..

Gurkst sniegs zem kājām un es pirmo reizi trīsdesmit gadu laikā gribu, lai ziema nebeidzas.

Es gribu iepazīt tās katru šķautni- tik mainīgu, tik neparedzamu, tik pārsteidzošu. Rīti, kad ledus pārsalis pār koku zariem, dienas noskaņa ar sarmas pilniem kokiem, sniegoti meži, aizsalušas upes, kuru dziļumos elpo dzīvais ūdens.

Es ņēmu Hugo pie rokas, un kopā ar tēti mēs, ragavām grimstot, bridām dziļi mežā. Tur- priežu ieskautā klajumā, mans tētis man rādīja mazo eglīšu jaunaudzi un starp simtiem ļāva izvēlēties skaistāko. Mēs izgreznojām vienu maziņo, salikām kāļus, dzērvenes, bietes un burkānus meža draugiem un nosalušām rokām tukšojām līdzpaņemto kakao krūzi vienu pēc otras.
Mēs vairākas reizes devāmies pēc avotiņa ūdens krājumiem dziļi brikšņos, skrapstēja sniegs un smiedamies kritām iekšā līdz ceļiem. Mums līdz bija māsa un vienīgais, kas iztraucēja šalkojošo zaru līgošanos vējā bija pelēko zaķu streipuļojošā bēgšana.

Kaut kur citā reizē bija tramīgi brieži un neticami skaista sniega segas sarma un visas dzīvās radības.

Paštaisītas putnu barotavas, nebeidzamas pastaigas. Mēs slidojām, neveikli ķeroties pie margām un vienīgais, ko Hugo izdvesa – viņš grib visu pats. Nu pats, pats. Protams, ka viens pats.

Es devos slēpot. Slidsolī pa pakalniem, apledojušiem un tikko sniega piebērtiem, tad, kad mežā satumsis, vien koku galotnes izgaismotas dzeltenīgā gaismā. Tā tam bija jābūt un es apzinājos, ka es esmu tā, kas rada šo ilūziju par savu dzīvi. Es izvēlos ar ko katru dienu pabarot savu suni. Es izvēlējos. Iemīlēt ziemu un priecāties. Vērot saulrietus un saullēktus, rozā violetos dūmeņus, kas stingajā gaisā piepilda atmosfēru.

Un tajā pilnmēness dienā, kad puskrēslā violeti mākoņi jaucas ar maigrozā debesīm, pretī vērās tāds dzelteni sārts mēness. Mēs abi ar Hugo griezāmies apkārt un no sniegotā sāls saēstā kalna gala vērojām rozīgo debess spēli.

Tie mazie nieki, kad viegli vērties savā dārzā, kad pēc puteņotas nakts, dārzs piebērts ar neskaitāmām meža dzīvnieku pēdām. Caunas, stirnas, zaķi. Un arī tas sasalušais zvirbulis aiz šķūnīša jumta. Tas viss esi tu- ziema.

Ziema, tu esi tik skaista! Es tieši tevi tādu gribu redzēt- nosalušiem pirkstiem, sasārtušiem vaigiem, tikko kurinātā krāsnī, žāvētiem āboliem, pēdējām dzērvenēm pagrabā, karsti kūpošas kafijas, plaukstošiem amariļļiem aiz loga, diedzētiem sīpolu lokiem, pilošiem zābakiem, nodilušām ragavu sliecēm un neticami skaistiem saullēktiem.

Es brienu cauri saviem pastaigu sniegos un domāju par leduslāčiem, pingvīniem, alās uz laiku sasalušajām radībām. Es domāju par aisbergiem un jūras roņiem, kūstošajiem ledājiem un Islandes vulkānisko salu. Es ilgojos satikties ar sāmu tautām, pārņaksņot ar ādu apjostajās teltīs, dzerot ziemeļbriežu mātes pienu, iet kopā medīt un pateikties dieviem. Es kāroju traukties nekurienē haskiju kamanās un iemācīties vismaz dažus no neskaitāmajiem “sniegs” apzīmējumiem eskimosu vārdnīcā. Es gribu slidot aizsalušās Ņevas krastos un slēpot lejup pa Aļaskas pūderkalnu korēm. Ziema, tevī vēl tik daudz kā nezināma, ko atrast, iepazīt un ilgoties.