Hampi. Indija

Katrs rīts Džungli ciema viesu namā iesākas ar “Oṃ maṇi padme hūṃ” mantras dziesmu, kad iekārtojušies starp spilveniem uz matračiem ārā nojumē, mēs izbaudām dienas iesākšanos ar blakus kokos lēkājošiem mērkaķu bariem. Projām no Hampi steidzīgā ciemata, šeit- nekurienes vidū, starp pāris lauku mājām, var atrast to mieru, ko kārtojies atrast. Brokastīs svaigas vīģes un sulīgas guavas, lai pēc tam sēstos motorolleriem mugurā un pētītu apkārtnes sniegtās iespējas. Ik diena nes ko jaunu un aizraujošu, lai vēlos vakaros varētu atkal relaksēties, apcerēt dažādas tēmas ar nejauši satiktiem ceļotājiem, vai vienkārši atrast klusu vietiņu, lai pavērotu zvaigžņotās debesis.

Divi iepriekšējie gadi nav atnesuši pietiekami daudz lietus mosonu sezonā. Rīsu ražas novākšanas laiks, kad viss apkārtējais gaiss ar garāmbraucošiem kombainiem piepildās ar salmu putekļiem, vēl vairāk saasina sausuma problēmu. Līdz lietiem jāgaida vēl vairāk kā pusgads, ūdens līmenis ezeros, dambī un kanālos krities līdz dramatiskai atzīmei, bet rīsu lauku apūdeņošana vēl priekšā. Lai nepazaudētu nākamo ražu, laucinieki izmanto urbšanas metodi, lai atrastu dziļumā esošos ūdens krājumus. Laikā, kad valstī vēljoprojām ir monetārā naudas problēma, lauku iedzīvotāju vienīgā izdzīvošana balstās uz rīsu laukiem, zaudējot nākamo ražu, sekas var būt dramatiskas. Ūdens problēma ir jūtama katru vakaru, kad uz vairākām stundām pazūd elektrība visā apkārtnē.

Hampi apkārtne ir vieta, kurā iemīlēties, baudīt vēstures klātbūtni, lauku iedzīvotāju ikdienu un bez lieciniekiem apmaldīties akmeņu kalnos. Tā kā Hampi atrodas UNESCO sarakstā, ir jāievēro stingras regulas, kuras neizpildot var tikt atņemts īpašais statuss. Lielākā daļu viesu namu ir nelegāli un nereģistrēti- pretī Hampi tirgum vēl nesen tika nojaukta un līdz zemei nolīdzināta vesela iela ar tirgotāju un nakstmītņu ēkām, jo tās atradās aizsargājamā teritorijā. Kamēr citās likuma paredzētā aizlieguma vietās mājas gaida uz nojaukšanu, tikmēr nojaukto ēku vietās jau tiek celta jaunas bez saskaņošanas.

Uzzinājuši, ka dodamies uz Hampi, divi mūsu draugi neatkarīgi aicināja mūs apmeklēt kopīgo paziņu, kas jau piecus gadus ir apmetusies uz dzīvi netālajā Anegundi ciematā. Tiem, kas reiz apmeklējuši akmeņainās ainavas upes abās pusēs, uzkavējas šeit ilgāk un atgriežas atkal un atkal.

Kāpēc doties uz Hampi?!

Vēstures un reliģijas arhitektūras pieminekļi

Vēstures fanātiķiem, mīļiem un ziņkārīgajiem Hampi ir aizraujoša vieta, kur iepazīt senatnes auru, izzināt noslēpumus un fantazēt par senču dzīvesveidu. Divas dienas mēs ziedojām apkārtējo tempļu iepazīšanai.

Starp lēkājošiem makakiem un sudraba languriem, Virupaksha templī var sadraudzēties ar svēto ziloni Lakshmi, ko vietējie hinduisti uzskata par Dieva Ganesha reinkarnāciju. Pasniedzot ziedojumus, ir iespējams saņemt no ziloņmātes svētību. Katru rītu Lakshmi tiek vesta lejā uz upi, kur viņas kopējs veic rituālisku apmazgāšanu. Nogūlusies ūdenī, tā ļaujas mazgāšanās priekiem, sļākstās ar snuķi un pieņem skatītāju dāvātos banānus.

Hampi teritorijā var iepazīties ar kādreizējās varenās Vijayagara impērijas drupām, kur savu laiku atradās 2000 vīru armija. Teritorija ir pietiekami liela, lai pārvietojoties vajadzētu izmantot kādu transportlīdzekli. Vislabāk saglabājusies un iespaidīga ēka ir ziloņu staļļi, kas atšķirībā no citiem tempļiem un drupām atrodas ierobežotā teritorijā un tiek apsargāts.

Viens no interesantākajiem apskates objektiem ir “akmens kariete”, kas atrodas greznā Vittala tempļa teritorijā. Priekšā esošie akmens ziloņi esot pielikti vēlākā laika posmā, oriģinālā karietes priekšā atradās akmens zirgu statujas.

Lai kurp arī dotos, visur jūtama vēstures elpa pakausī- izkaisīto laukakmeņu kalnos var atrast desmitiem akmens tempļu paliekas- tālu no tūristu pūļiem un tuk tuk vadītāju uzmācīgajiem piedāvājumiem.

Hire benakal

Iepriekšējā vakarā uzzinājuši par mistisko vietu kalnos, kur atrodami vairāk kā 2000 gadus veci megalīti (grieķu val. Megas-liels + lithos- akmens), mēs devāmies izpētes braucienā. Karnatakas štatā, Indijā atrodas vairāki šādi megalīti, bet Hire benakal ir viens no lielākajiem objektiem ar apmēram 400 monolītu pieminekļi, kas kalpoja kā apbedīšanas memoriāliem vai kapu pieminekļiem. Lai arī zinātniski pētīti, tomēr nepietiekamās informācijas dēļ, nav skaidri zināms, kāpēc tieši šādi veidoti un kas tieši bija to izveidotāji. Atraktie kauli liecina, ka lielākā daļa pieder vīriešu dzimumam. Lai arī tie neglabā mantiskas bagātības, laika gaitā daļa megalītu tika izdemolēti, vietējie gani izmantoja to kā kazu nojumes.

Mēs esam brīdināti, ka apskates objekts nav viegli atrodams, tāpēc vienīgā iespēja ir lūgt vietējo palīdzību vai paņemt gidu. Iebraukuši Hire Benakal ciematā, mēs jautājam pēc “Moriyare mane” (punduru mājas)- kā šo vietu dēvē vietējie. Drošības pēc mēs jautājam vairākiem pēc kārtas, zinot indiešu tieksmi sniegt jebkādu informāciju, pat, ja nezin atbildi. Izbraucot caur dzelzceļa sliežu tuneli, mēs nonākam vientulīgā, putekļainā teritorijā. Vienīgās informācijas zīmes pie akmeņainā laukakmeņu kalna liecina, ka esam pareizā vietā. Uzzīmēta karte rāda ceļu, kas veicams vairāk kā stundā, par atskaites punktiem norādot atsevišķus laukakmens veidojumus. Apkārt nemanot nevienu vietējo, mēs nolemjam riskēt un doties meklēt megalītu apmetnes vietu. Lējājot starp akmeņiem un brienot caur ērkšķu brikšņiem mēs apmaldāmies. Vienīgo taku ceļu iezīmē kazu melnās spiras. Ceļi savijas un samezglojas, visapkārt krūmāji un laukakmeņi. Pēc brīža ieraugām atskaites punktu- uz pusēm pārgriezto akmeni, kas ar balansē uz klints smailes. Esam uz pareizā ceļa, apgājuši vien pa citu taku no otras puses. Tālāk seko mazi monolīti un pēc mirkļa paveras megalītu laukums. Ēkas ir 2metru augstumā, sastāv no sešiem tīri izkaltiem dolomītiem, vienā sānā izkaltu apli kā logu- lai dvēselēm būtu no kā aizlidot(viena no versijām). Esam aizvēsturiskā kapsētā, pilnīgi vieni, nekurienes vidū, ieskauti starp milzu laukakmeņiem, ziedošiem kaktusiem un senču memoriālu. Sajūtas ir neaprakstāmas un liekas, šī ir vieta, kur apzināties savu niecību un secīgo cilvēces turpinājumu. Atpakaļceļā salasot kāda nomestās plastmasas pudeles, mēs dodamies pa taku lejup, apskatot seno senču klinšu zīmējumus, kas izveidoti, izmantojot dabīgās krāsvielas- uz akmeņiem sazīmētas medības un dejas ainas. Liekas, ka vieta, kas stāvējusi vairāk kā 2000 gadus, pēc pārdesmit gadiem būs pazudusi pavisam, valdības iestāžu neaizsargāta, tā sabirs drupās.

Laukakmens kalnu ainavas

Izkaisītie milzu akmeņi, kas izskatās sakārtoti piramīdās un brīžiem balansē uz nokrišanas robežas. Dabas varenums ir neierobežots un Hampi noteikti ir vieta, kur brīnīties par iespaidīgumu, ko parādā dramatiskās ainavas. Pastaigas starp gigantiskajiem laukakmeņiem ir noteikti lieta, kas sniedz gandarījumu- uzkāpjot virsotnē redzamie dabasskati ir sviedru vērti.

Klintīs kāpējiem iespējams iekarot sarežģītākās akmens smailes. Kalni tiek apdzīvoti ne tikai ar vāverēm, putniem, čūskām, bet arī ar leopardiem.

Kanālos aug savvaļas dzeltenie un sarkanie īrisi, tikko novāktas ražas lauks sabiris ar simtiem graudus meklējošiem putniem, vāverēm un meža cūkām. Vēlos vakaros, kad bezdelīgas laižas zemu, ciema ielās salekušas milzu vardes bēg no uzbrucējiem.

Bandžara (Banjara) cilts

Bandžara (jeb Lambanis) cilts, kas oriģināli ir nomadu cilts no Marwar, mūsdienās izkaisīta pa dienvidu un centrālo Indiju un apmetusies uz dzīvi ciemos. Krāšņi ģērbtās sievietes ar spilgtajiem un rakstainajiem tērpiem var viegli pamanīt cilvēku pūlī. Rokdarbnieces, kas ir slavenas ar saviem izšūtajiem izstrādājumiem, kuros iestrādāti ornamentāli spogulīši, monētas un spīguļi. Ķermeņa un sejas tetovējumi, kuros ierakstīti ģimenes locekļu vārdi un citi ornamenti ir viena no atpazīšanās zīmēm, tāpat arī deguna riņķi, un priekšējās matu šķipsnās ieliktās rotaslietas. Agrākās ziloņkaula rokassprādzes mūsdienās aizstāj plastmasa un dažādi metāli.

Vēloties būt modernas un iekļauties sabiedrībā, jaunās bandžara cilts meitenes atsakās no tradicionālajiem tērpiem, tādejādi apdraudējot cilts unikalitātes pastāvēšanu.

Katru dienu mērojot ceļu uz vietējo Anegundes ciematu vai dambi, var pamanīt bandžaras cilts spilgtās sievietes, kas smaidot māj pretī. Pirms steidzamies atpakaļ uz savu viesu māju, es pamanu nojumē apsēdušos duci bandžaras pārstāvju. Kamēr es apbrīnoju krāsu sprādzienu sieviešu pūlī, pie manis piesteidzas kāda bandžara un lūdz nofotografēt. Mana šī rīta vēlēšanās ir piepildījusies. Tiklīdz es parādu foto attēlu manai modelei, fotografēt vēlas viss bars. To ar prieku arī izpildu, kā nekā kosmoss šodien ir atsaucīgs.

Prombraucot mēs pārceļamies ar motorlaivu pār upi, kas ir vienīgais ceļš kā nokļūt otrpus Hampi. Vecais tilts ir nojaukts un jaunais nav vēl uzcelts. Par lielāku samaksu iespējams izmantot apaļās bambusa laivas, kas apvilktas ar brezentu un nodarvotas. Hampi pusē starp suvenīru tirgotājiem ievēroju oriģinālās bandžari cilts sieviešu rotas. Tirgotājs mēģina iestāstīt, ka tie ir viņa radinieku mantojums, un izvelkot laukā skaistu foto grāmatu, rāda savu radinieku bildes. Pēc dažām minūtēm viņš zaudējis savu melu spēli, paskaidro, ka ir tikai tirgotājs un sīvi kaulējoties pārdod man skanošās kāju aproces.

Vietējo iedzīvotāju atbalstīšana

Rimtā lauku dzīve, kur ikdienā var vērot vietējos lauksaimniekus novācot ražu, simtiem kazu ganāmpulkus, ko rītos un vakaros pa galveno ceļu izvadā gani, balto govju bari, bufalo, krāsainie putni, mērkaķi un savvaļās dzīvnieki. Parunāties ar vietējiem ceļa tirgotājiem, teltīs dzīvojošiem novadiem, tempļu apsaimniekotājiem un skolas bērniem.

Mūsu paziņa Romina aicina mūs vakariņās pie saviem draugiem. Namamāte savā vienkāršajā miteklī aicina mūs iekšā un, kamēr turpat virtuvē uz zariem kurinātā ugunskurā pagatavo čipati, mēs viesistabā uz grīdas spēlējamies ar deviņgadīgo dēlu Sandīpu. Lai veicinātu nabadzīgās ģimenes iespējas, Rominas itāļu pāris, kas kādreiz paviesojies ciemā, apmaksā viņa mācības skolā. Tāpat arī bija nolēmuši rīkoties ar Sanudīpa mazo māsu. Viņa, nepieskatīta trīs gados noslīka blakus esošajā upē. Sanudīpa mamma kā liela daļa ciema iedzīvotāju ir analfabēte, tāpēc mājasdarbu pārbaudīšana ir pašas Rominas pārziņā. Vīrs, kas izturas pret sievu varmācīgi, pats nestrādā, par gadījuma darbiem, ko veic sieva, saņemot visu nopelnīto naudu. Atbalstām ģimeni, samaksājot par pagatavotajām vakariņām, ko slepus no vīra, namamāte noglabā sev pieejamā vietā. Par slepus nopelnīto naudu tiek iegādāta pārtika un preces Sanudīpa skolai. Vardabrība ģimenēs nav nekāds noslēpums vai skaļi peļams. Strīdos par ģimenes ietekmi, krāpšanu vai šķiršanos vīrietim ir atļauts viss un sieviete jebkurā gadījumā ir vainīga. Pagatavot vakariņas ir atnākusi arī kaimiņiene- jauna meitene, kura uzreiz pēc kāzām palika stāvoklī un tika pamesta un aizsūtīta prom no vīra ģimenes ar visu mazuli. Viņa smaida un aicina mūs iepazīties ar pusotrgadīgo meitu. Bez Rominas par katra patieso stāvokli mēs tā arī nekad neuzzinātu. Iejaukties ģimenē, kas dzīvo noslēgtā ciematā, ir tāpat kā izsaukt uz sevi uguni.

Anegunde ciemats dzīvo pats savu dzīvi, kura hierarhijas augšgalā ir ciema vecākais jeb karalis. Visas nesaskaņas un sūdzības ir viņa pārziņā, nokaitināt karali nozīmē tikt izraidītam no dzīves ciematā.

Vakariņas ir gatavas, un, sasēžoties aplī uz bambusa paklāja, mēs kopā ar pavārēm mielojamies ap ēdienu traukiem. Karsti čipati ar pupiņu/burkānu/sīpolu/kokosriekstu sacepumu un baklažānu/zemesriekstu/kokosriekstu sacepumu garšo tik labi kā nekad iepriekš. Romina ir pabrīdinājusi namamāti, lai ēdienu negatavo asu. Kopā ar kaimiņa audzēto bufalo jogurtu ēdiens pazūd momentā. Lai neitralizētu garšu mutē, maltīti pabeidzam ar melno tēju.

Meklējot hennu

Šakira ir 27gadus veca trīs bērnu mamma. Viņa ir ciema skaistākā hennas zīmētāja. Es ļaujos sava ķermeņa apgleznošanā un ar prieku atbalstu viņas ģimeni, samaksājot par pakalpojumu. Visa ģimene apdzīvo vienu istabu, bez gultas un paklāja uz zemes, apkārt redzami vien vīriešu krekli un kastroļi. Anegundē kaimiņi dalās ar to, kas kuram pieejams ar domu, ka atmaksās katrs kā varēs- kaut kad nākotnē. Kamēr Šakira glezno ar hennas pastu manas plaukstas iekšdelmu, mēs sarunājamies lauzītā angļu valodā par ģimeni un bērniem. Šakira izstāsta, ka hennas pastai apkalstot, tā bagātīgi jāieziež ar citrona sulu vai cukurūdeni, jāpatur pa nakti un no rīta ņemot nost jānomazgā ūdenī. Lai krāsa būtu spilgtāka, āda jāieziež ar sinepju vai kokosrieksta eļļu.

Anegundes ciemā sarunas un aktīvā dzīve notiek arī pie upes. Rītos pretī akmens klintīs uzceltajai templim, vietējas sievas klapē sari audumus pret upes akmeņiem, vīrieši puskaili mazgājas tekošajā ūdenī un gani ved kazu barus apgrauzt malās augošās zāles stiebrus.

Pašā ciema viducī savu mājvietu atradis sieviešu rokdarbu kooperatīvs, kas izmanto banānu šķiedras virves kā pamatmateriālu. Vairāk kā 15 gadus ap 120 sievietes savu ģimeni apgādā, izgatavojot virves un tamborēšanas tehnikā veidojot grozus, somas, makus un paklājus. Pašā ciema veikaliņā uz grīdas sēd ap divdesmit sieviešu, kas ik pa laikam malkojot tēju un sarunājoties rada skaistas saimniecībā izmantojamas lietas. No atkrituma materiāla (banānu stumbra šķiedras), izvedeidojot preces ar pievienoto vērtību. Lielākā daļa tiek pagatavota uz pasūtījumu, no lielākajā Indijas pilsētām. Rokdarbniecēm tiek maksāts par dienām nevis izgatavotajām lietām, līdz ar to kooperatīvs nespēj izpildīt pasūtījumus un nepaplašina savu darbību. Hampi starp rotaslietām un bandžara sieviešu rokdarbiem, nevar atrast banānu šķiedru izstrādājumus, tāpēc tikai retais, kas uz Anegundi steidzas uzmeklēt vienīgo bankomātu, zin, ka šeit atrodas darbnīca. Mēs ar prieku iegādājamies tējas krūžu palikņus, lai atbalstītu vietējās sievietes un tajā pat laikā iegūtu ko unikālu savā īpašumā.

Saulriets Hanuman templī jeb “Mērkaķu templī”

Netālu no Anegundes ciema, mērojot 575 pakāpienus, pa ceļam sasveicinoties ar neskaitāmiem pērtiķiem, var nokļūt līdz Hanuman templim. Kalna virsotne ir viens no skaistākajām vietām, kur vērot saulrietu un apkārti 360 grādu leņķī. Lai arī skatītāji, kas izrāda interesi vērot vakara sarkandzeltenās nokrāsas, nav mazākumā, atrast sev klusu vietiņu uz kāda no laukakmeņiem nav grūti. Ja palaimējas skaidras debesis, ir vērts uzkavēties arī pēc pašas saules norietēšanās, kad debesis iekrāsojas, rozā, spilgti sarkanā, violetā un zilganā nokrāsā. Kad iestājas tumsa, kalnā iedegas lampas, kas redzamas lielā attālumā.

Hampi apvidus ir tūristu apmeklēts, tomēr līdz galam nenovērtēts. Varbūt šeit arī slēpjās tā šarms- vēsturiski noslēpumainajā un dabas ainavu dramatiskajā līdzāspastāēšanā. Hampi vajag ļauties.

 

P.S.

Ceļojuma apraksts publicēts laikraksta “Sestdiena” 2017. gada Februārī.