Viena diena. Retrospection

Ir brīži, kad ir! Iedvesma urķējas iekšā- tirda, baksta un nelaiž vaļā.

Galvā maļas vārdu savirknējumi, teikumi un ideju haoss. Un pēc brīža tas viss ir prom un ikdienas steiga ar realitāti iebaksta kaitinoši pakausī. “Ko ņemies!”. Tev taču jānomazgā trauki, jāpagatavo brokastis ģimenei un jāiekāpj mātes/sievas/darba biedrenes/draudzenes lomā atkarībā no apstākļiem. Tikai vakaros vēlos, kad pusnakts nesteidzas tev pretī ar lūgumiem un pienākumiem, ir tik labi būt ar sevi. Pēc dušas ietīties dvielī, sacelt kājas uz balkona apmales, ieelpot Indijas vēso nakti, ieklausīties suņu rejās un ieklausīties sevī un ļauties, lai pirkstu taustiņi klabina 33 burtu simbiozi.

Vienas dienas retrospekcija par tēmu- māte un dēls. Ikdiena. Mazdrusciņ.

Vēstule bērnam

Ir tveicīgi. Patīkami karsts- saule ieraušas ādas porās, bet nededzina. Svelme piemiedz tev acis un nav neviena mākoņa, kas liktu uzmesties zosādai. Sviedru lāses tek gar smilšaino ķermeni, bet neliek aizelsties.

Tavs tētis ir aizbraucis uz pilsētu mainīt naudu, bet mēs dodamies izpeldināt tavu kokosriekstu laivu. Divatā.

Tev ir trīs gadi. Arābu jūrā iestājies bēgums, tik savādi pretēji kā iepriekšējās dienas, kad laiskojāmies pludmalē ar grāmatu kalnu un sākām sveicināt svešiniekus. Smilšainā pludmale bija atsegta ar vietām saulē sasilušām jūras peļķēm. Un veidojot īpaši skaistus mazo bumbiņu saveltos rakstus, mazie krabji veic savus bumbiņošanas darbus. Tu iedevi man roku un es teicu, lai nebaidies. Krabji ir tavi draugi. Mēs lēnām soļojām pa simtiem, tūkstošiem rozā krabju bataljoniem, vērojām, kā bēgdami no mūsu soļu smaguma tie paslēpās aliņās un sekundes simtdaļās alas ieeju aizpildīja ar smilšu durvīm. Iegrima mitrajās smiltīs, it kā nekad tur nebūtu bijuši, bet tiklīdz mēs spērām soļus uz priekšu, tie tikpat ātri uzrausās pludmales virspusē, un sāniski kustoties virpināja priekšējās spīlēs smilšu bumbas. Tu atdarināji viņu sānisko iešanu un mēs mēģinājām slepus pielavīties mazo ģimeņu bariem.

Sekodami krabjiem, mēs nonākam pie upes iztekas jūrā, kas kopā ar bēgumu atklājusi savu mālaino dibenu. Tu gribi peldēt, tur, kur ūdens dziļāks, bet iebrienot līdz viduklim ūdenī, tu iestiedz plūstošajās smiltīs un jautā, kas ar tevi notiek. Tu gribi ārā un mēs atsakamies no vietējo zvejnieku laivas brauciena. Upe ir gandrīz sausa, un visur ir iespējams nokļūt ar kājām.

Ķērc vārnas, un starp tām gaisā planē neskaitāmi ērgļi. Es neesm redzējusi tik daudz dažādus ērgļus vienuviet- vijot ligzdas, ķerot zivis un peles, un cīnoties ar melnajām zadzējām. Mūsu vērojumus gaisā iztraucē jumta rīboņa. Languru ģimene lec no vienas vietas viesu namā uz zariem un lauzdami gardi notiesā lapas. Es saskaitu desmit un tu pietupies skaties, kā viņi tevi vēro. Tev nav bail. Šajos mēnešos, ceļodams no vienas valsts uz otru, mērkaķi ir ikdienas parādība. Tu esi noguris un gribi nokļūt tajā uz pāļiem uzceltajā viesu namā upes krastā. Bēgums atklāj sašķiebušo kāpņu ceļu, kas vietām nokaisīts smiltīm. Čaukst lapas un es domāju, vai tas no pagājušā gada. Te- starp desmitiem sapņu ķērāju tev uznāk miegs un, ieritinājies starp spilveniem, tu piecu minūšu laikā atlūzti uz matrača.

Vējš pūš cauri tamborētajiem sapņu ķērājiem, un pluinī striķi galos savērtās putnu spalvas. Es rakstu savai draudzenei, cik ļoti man gribētos to savā caurvējā. Savā galvā un istabā- izspūrušiem vējā.

Diena iet uz otru pusi, kad tu miegains pamosties un meklē manu plaukstu. Vēl pārdesmit minūtes un tu esi gatavs celties- tavi baltie mati savēlušies bērna pūkās un vienīgais, ko tu gribi ir ēst. Ēst ēst. Un tēti.

Es saku pacieties, un ar vienu roku rakstu e-pasta vēstuli. Mums jāiet. Izlaidis pusdienas, tu izmisīgi meklē somā pēc ēdamā, bet nekā neatrodas. Es ceļos, veru ciet savus virtuālo dzīvi, un paķerdama ārpusē izliktās grāmatas, es kopā ar tevi dodos atpakaļ. Sācies paisums un dubļaino upes gultni atkal sasniedzis sasilušais ūdens. Nemana vairs krabjus, vien trakodami pretī mums skrien divi zeltaini un divi melni suņi. Tu gribi pavērot. Un mēs nesteidzīgi apstājāmies vērot viņu trakās rotaļas.

Pievakara saule sadzeltina apkārtējo ainavu, un mēs lēnītēm pa pludmales smiltīm brienam atpakaļ uz mūsu koka namiņu. Garām jogotājiem, hipiju jaunatnei, garām krievu atpūtniekiem, indiešu ģimenēm un vietējo zvejnieku laivām. Rokās tev vecs kokosrieksts, pacelts pludmales smiltīs. Un tur jau viņš gaida- tavs tētis- izmeklējies mūs pa visu pludmali, viņš gaida pie aizslēgtām durvīm un lasa “Freconomics”. Tu sūdzies par to kā tev gribas ēst, un mēs visi kopā dodamies uz iemīļoto ēdienbodi, kur mūs gaida banānu lasi, sojā ceptas nūdeles un banānmaize. Kad sāksies saulrieta stunda un Arābu jūra degs ugunssarkanā krāsā, tu kopā ar tēti skriesi pa pludmales smiltīm, krizdams tieši ūdenī, nedomādams par drēbēm. Tev visa seja būs noklāta dubļiem, bet tu būsi laimīgāks kā vēl nekad.

Tev patīk te- Goa, Palolem pludmalē.