Zambija

 

 

Pāgājis labs laiks, kopš tavs viss kā jau bijis, bet vai tad laiks mūsu svarīgākajiem brīžiem ko ietekmē?!

Tas viss likās izdzīvots, bet neizstāstīts, kaut kur noklusēts starp dienasgrāmats lapām un apslēptajiem vārdiem, arī te ir tikai dažas atmiņu skices..varbūt, lai būtu turpinājums.  

Te nav absolūtās vai vienīgās patiesības, tās ir manas atmiņas…

 

 

 

Zambija

1964. gadā Ziemeļrodēzija- viena no lielākajām vara eksportētājvalstīm ieguva neatkarību no Apvienotās Karalistes un kļuva par Zambijas Republiku. Vairākas dekādes vēlāk- politiski ekonomiskās situācijas, kaimiņvalstu pilsoņu karu, vara cenu pazemināšanās, starptautisko banku līdzekļu aizņēmuma un neizglītoto valsts līderu dēļ, Zambija vēl joprojām ir nabadzīgo valstu sarakstā. Dienaskārtības sarakstā ir cīņa pret HIV/AIDS, korupciju, malāriju, augstā bērnu mirstība un izglītības nepieejamība, bet pāri visam ir cilvēku pozitīvisms pret dzīvi un atvērtība. “Zambijā ir iespējams pilnīgi viss”- šādu teicienu dzirdu ne vienu reizi vien, jo valstī, kur noteikumi ir tikai teorijā, praksē tik tiešām iespējams ir viss.

Sešu mēnešu laikā, ko pavadīju brīvprātīgā darba ietvaros, Zambiju apceļoju no pašiem ziemeļiem līdz dienvidiem, par bāzes vietu izmantojot ziemeļu pilsētu Kasamu, kas ir 10 stundu brauciena attālumā no galvaspilsētas Lusakas.

Brauciens uz ciematu

Pirmais brauciens uz brikšņiem jeb krūmāju (Zambijā nav tādu mežu kā Latvijā, vien sīki krūmi un reti koki) pie kāda 140 km attāla ciema virsaiša ilgst piecas stundas pa mālainu bezceļu. Lietus sezona, kas ilgst no novembra līdz aprīlim, ceļus izskalo kā upes gultnes, tāpēc vienīgais transports ārpus pilsētām ir kravas mašīna vai džips ar četru riteņu piedziņu, ko var atļauties vien retais. Pat rūpīgi piesprādzējoties, ik pa laikam tieku ietriekta mašīnas logā vai griestos.

Pa ceļam džipa piekabē uzņemam padsmit sieviešu, kas kājām mēro ceļu uz bērēm. Viņas ir apraudātājas, kuras veic tradicionālu sēru dziedāšanu/vaimanāšanu, tādejādi pieminot aizgājēju. Rāpjoties iekšā, kāda no sievietēm satver manu puķaino kreklu un saka, ka vēlas, lai to atdodu viņai, kaut tas ir četrus izmērus par mazu. Esmu samulsusi, bet velti, vēlmju izteikšana nav retums, vēlāk kāds vēlas manu riteni, auskarus, kurpes, vai manas valsts ziedojumus, lai arī kur tā atrastos.

Mūsu jaukais līderis Ahmad un sieviešu bariņš.

Neskatoties uz to, ka Zambija ir Republika ar prezidentu, ciematos, kuros reti iegriežas svešinieki, valda savi likumi un galvenā teikšana ir ciemata virsaitim jeb vadonim. Vizīte, kas paredzēta, lai aicinātu vadoni iesaistīties cilvēktiesību apmācībās (galvenais uzsvars uz precībām un seksu ar nepilngadīgajiem), beidzas 5 minūtēs, jo vadonis nav mājās.

Paraža veiksmīgām sarunām paredz ciema kukuli-mūsu gadījumā- eļļas kannu, kā arī sāls un cukura paku, ko nododam virsaiša ģimenei.

Daļa mazo bērnu, kas nekad nav redzējuši balto cilvēku (mzungu), metas bēgt mani ieraugot. Drošākie nāk klāt un smejoties pieskaras, rausta aiz krekla malas un paskrien gabalu nostāk. “Give me money”(Dod man naudu- angliski), mazie praktizē angļu valodu, ja nu paveicas, un kāds arī iedod. Kaut arī oficiālā valoda ir angļu, valstī ar 17 miljoniem iedzīvotāju no vairāk kā 70 dažādām ciltīm un zemu izglītības līmeni, ir maldīgi uzskatīt, ka visi iedzīvotāji sapratīs angliski.

Ēdiens

Domās iztēlojos sevi našķējamies ar tropu augļiem ar eksotiskiem nosaukumiem. Realitāte ir daudz pliekanāka. Banāni, guavas, mango, ananāsi, avokado un, ja palaimējas- citroni vai arbūzi. Apelsīni un āboli par dārgu naudu tiek ievesti no attālākām valstīm. Patiesībā vidējā laukos dzīvojoša zambieša ēdienkarte ir rakstāma uz vienas lapas. Šima– kukurūzas putra, kas vārīta ūdenī, ir galvenā ēdiena sastāvdaļa, kuru liela daļa trūcīgāko iedzīvotāju ēd trijās ēdienreizēs, ja paveicas. Ņemot piemēru no vietējiem, izmīcu šimas gabaliņu labajā plaukstā (ēšana un naudas došana notiek tikai ar labo roku), izveidoju iedobīti, kurā iesmeļu tomātu mērci, pieliekot klāt tvaicētas ķirbju lapas vai sautētas dārzeņu lapas ar zemesriekstiem, retu reizi apceptu kaltētu zivi vai vistu. Īpašos gadījumos tieku pacienāta ar medījuma gaļu. Tāpat tiek izmantota tapiokas sakne, tomāti, sīpoli, baklažāni un pupiņas. Viens no retajiem dabīgajiem našķiem ir cukurniedre, kas cietuma ziņā līdzinās bambusa kātam. Kad vairākas reizes pēc kārtas izgāžos ar mizas noņemšanu, meitene vārdā Miracle (Brīnums-angliski) izņem to man no rokām un ar mirdzošajiem zobiem bez piepūlēs noplēš cukurniedres apvalku un kraukšķīgi nograuž cukuroto gabalu. Par zobu stiprumu es vēlreiz pārliecinos, kad mans draugs Patriks ar zobiem attaisa kolas pudeles korķi.

Lietus sezonai tuvojoties, uzturu bagātina treknie kāpuri, sienāži un termīti. Apciemojot kādu attāla ciemata skolu, mēs ieraugām tukšas klases ar pamestiem soliem un salmu piebērtu grīdu. Visi skolēni, ieskaitot skolotāju devušies ievākt zaļo kāpuru ražu, kas palīdz izdzīvot visai ģimenei. Kāpuru ievākšanas sezonā- oktobra beigās un novembrī, cilvēki ar ģimenēm, dažkārt pat visi ciemi emigrē un novākšanas teritorijām netālu no upēm. Sakāpuši trauslajos kokos, cilvēki tos maisos vāc no rīta līdz vakaram, liek kaltēties, vāra un cep. Vēlāk- pārdodot tos vietējos tirgos, dažas no ģimenēm nopelna vienīgos iztikas līdzekļus visam gadam. Esam ciemos un namamāte man uz šķīvja uzliek zeltaini apceptus kāpurus, kurus, lai neaizvainotu saimnieci, ar aizdomām apēdu. Garšo pēc riekstiem, proteīna un mazlietiņ kraukšķošas gaļas.

Dāvana par lekciju kādā no ciemiem.. Es un mans velo..
Viena no retajām citronu reizēm
Kasavas saknes kaltē un saberž pulverī

Līdzīgi kā citās attīstības valstīs, tīrs ūdens ir pieejams tikai daļai no populācijas. Attālākajos reģionos vienīgais ūdens avots atrodas vairāku kilometru attālumā, un tas pats ir piesārņots un satur dzīvībai bīstamās baktērijas. Kad hlora tabletes ūdeni padarījušas nebaudāmu, palieku pie ūdens vārīšanas, lai izvairītos no saindēšanās.

Esmu pasūtījusi kleitu šuvējiem no Angolas, bet, kārtējo reizi ierodoties uz mērīšanu, metāla durvis ir ciet. Pēc nedēļas un vairākiem mēģinājumiem, šuvēji ir atkal darba ierindā un atvainojas par kavēšanos. Viņu 2 gadus vecā meitiņa, kas pēdējā tikšanas reizē turpat uz zemes spēlējās starp audumu atgriezumiem, saslimusi ar dizentēriju un nomirusi. Tas nav nekas neparasts valstī, kur piecu gadu vecumu nesasniedz gandrīz katrs devītais bērns.

Veikts ūdens tests dažādās ūdenstilpnēs. Neviens no paraugiem nav drošs dzeršanai

 

Ūdenskritumi

Viktorijas ūdenskritums jeb kā vietējie to dēvē par “Mosi-oa-Tunya” (dārdošie dūmi) ievietojas Zambijas tūrisma lepnuma pirmajā vietā un ir pasaulē platākais ūdenskritums, plešoties 1700 metru platumā. Pirmais rietumnieks, kas padalījās ar saviem redzētajiem iespaidiem, bija pētnieks Deivids Livingstons, kas ūdenskritumu nosauca par godu savai britu impērijas karalienei Viktorijai.

Sausā sezonā gandrīz pilnībā pazudinājusi iespaidīgā ūdenskrituma varenību, toties paveras iespēja izstaigāt akmeņaino upi, peldēties velna gultā(dabīgi izveidojies ūdens baseins tieši kraujas malā), no kuras var tieši raudzīties 108 metrus dziļajā aizā un šķērsot visu ūdenskritumu, kas nebūtu iespējams lietus sezonā.

Adrenalīna meklētājiem iespējams izmēģināt gumijlēkšanu no tilta, kas savieno Zambiju ar kaimiņvalsti Zimbabvi. 2012 gadā, Austrālijas ceļotājai veicot lēcienu, pārtrūka trose, un viņa iekrita Zambezi upē, neticamā kārtā izdzīvojot.

Ar savu ceļabiedru nolemjam izbaudīt upes zemo sezonu un doties aizrautīgā raftinga braucienā lejup pa Zambezi upi. Tiklīdz treneris- kanoe čempions, liek visiem ar vestēm lēkt upē, mēs saprotam, ka nekāda pelde baseinā šī nebūs. Tiekam brīdināti, ka izstāties var tikai pusceļā, pārējā laikā stāvo krauju dēļ atgriezties atpakaļ nav iespējams, evakuācijas gadījumā tiksim transportēti ar helihopteru.

Divas mūsu laivas biedrenes, pārvarot pirmās “Vārošais katls” krāces, tiek izmestas no laivas, un raudādamas lūdzas, lai tiek vestas atpakaļ.

Krāčainā upe līkumos vijas gar klintīm, kur ūdens dievs “‘Ņami, ņami” uzgleznots uz alu sienām; akmeņos glūnošiem krokodiliem, pērtiķu ģimenēm un neredzēti skaistiem putniem. Kopā šķērsojam 25 dažādas grūtības pakāpes krāces, bīstamākās apejot caur akmeņaino krastu. Blakus komandā kāds austrāļu ceļotājs apsaitējis samežģīto roku, ko atsitis krītot laukā no laivas.

Pirms priekšpēdējās krāces mūsu treneris pavēl mums lēkt ūdenī un peldēt cauri krācēm. Pēc pāris stundām nokaitinātiem nervu galiem mēs piestājam krastā. Zambezi upe neatstāj vienaldzīgos.

Viktorijas ūdenskritums nav vienīgais, ko apmeklēt Zambijā. Čišimba ūdenskritums netālu no Kasamas slēpj tropu augu paradīzi un vairākus mutuļojošus ūdens kritumus starp gigantiskiem akmeņiem. Neskaitāmas tauriņu sugas, gigantiskas palmas un spēcīgi smaržojoši augi. Lavīdamies no vienas takas līdz otrai, ar ceļabiedriem neviļus uzduramies savvaļas pērtiķiem, kas neviena neierobežoti lēkā pa koku zariem.

Tikpat iespaidīgs ir Kundalila ūdenskritums Zambijas vidienē, kura atrašana prasa piepūli un sagatavošanos. Pēc sekošanas lejup pa slidenu akmeņu taku gar kraujām, garām slīdošām čūskām un gigantiskām sēnēm, paveras acīm negaidītais- gandrīz simts metrus augstais Kundalila ūdenskritums. Zambijā čūskas nav retums. Pirmā satikšanās ar spļāvējkobru notiek brīdī, kad dodos ar riteni uz 20km attālo ciematu. Tikai tad, kad ceļa vidū melnais radījums nostājas vertikāli, es saprotu, ar ko man tas gods iepazīties. Bailes piešķir spēku un ātrumu. Apciemojot draugus, tika dzirdēti vēl krāšņāki stāsti. Sēdēdams virtuvē uz sola, brīvprātīgais no Ķīnas dzirdējis savādu čaukstoņu un pēkšņi viņa priekšā nostājusies spļāvējkobra- par laimi indi acīs dabūjis blakus sēdošais kaķis, bet svešinieci notvert nācās vietējiem kaimiņiem. Turpat āra tualetē kāda citas sugas pārstāve esot bijusi iespraukusies durvju ailē vertikāli, tāpēc katru reizi ejot uz mazmājiņu, es rūpīgi pārbaudu katru stūri.

Lai redzētu Kalombo ūdenskritumu, mēs ceļu līdz ziemeļu robežas pilsētai Mbalai sākam jau naktī. Sarunājuši caur paziņu kravas mašīnu ar šoferi, mēs dodamies dziļāk laukos, garām Tanganjikas ezeram- otram senākajam saldūdens, otram dziļākajam un otram lielākajam (pēc tilpuma) ezeram pasaulē. Ūdenskritums atrodas netālu no Tanzānijas robežas, ko atdala vien upes tērcīte. Pirms sākam bīstamāko ceļa daļu lejup pa nogāzi, šoferis uz mirkli apstādina transportlīdzekli un sāk skaitīt lūgšanu.

221m augstais Kalombo paver dziļu aizu, no kuras kā gids saka- nav atgriešanās.

Bemba cilts festivāls

Salti augusta rīti, kad jāietinas vairākās drēbju kārtās, Zambijā nav nekas neparasts. No kolēģiem uzzinājuši, ka bemba cilts karnevāls notiks 40km attālumā no Kasamas, mēs nolemjam riskēt un doties. Par šādiem pasākumiem informāciju internetā neatrast, un viedokļi par laiku un norises vietu atšķiras. Turpmākās 3 stundas mēs mēģinām meklēt transportu, kas par saprātīgu cenu nogādātu īstajā ciematā. Pēc neilgas kaulēšanās, piekrītam cenai un dodamies. Iespiesti starp citiem ceļotājiem kravas furgonā, pēc 2 stundām ceļā esam nonākuši nekurienes vidū. Kā izrādās, oficiālā daļa jau beigusies. Palikušas vien pāris dejotāju trupas, kas gaida savu uzstāšanos Zambijas Nacionālajam Televīzijas kanālam. Lai nokļūtu atpakaļ pilsētā, šoferis prasa dubultu samaksu. Tā kā dejotāji aicina pievienoties viņu pulkam, mēs nolemjam palikt. Ap gurniem man tiek apsiets sarullēts rakstains audums (četenga), un, kā apliecinājums manai dejošanai, aiz tās tiek aizspraustas pāris Zambijas kvačas naudaszīmes.

Festivāls tiek rīkots par godu bembu ciltij, kas cēlušies no Kongo un iekarojuši savu vietu Zambijas ziemeļu provincē. Pasākumā, kurā galvenā gods tiek bembu cilts galvenajam virsaitim( chitimukulu), ieradušies arī Zambijas un kaimiņvalstu Zimbabves un Mozambikas prezidenti.

Blakus esošais puisis neviļus man ieminas:” Jūs gribas satikt virsaiti?! Galveno virsaiti?!” Mēs saskatāmies ar ceļa biedru un pasmīnam. Viņš nopietnā balsī turpina pārliecināt:” Jūs vēlaties satikt manu tēvu?!” Smiekli nebeidzas un mēs nespējam noticēt apgalvojumam, ka viņš esot princis. Tomēr izlemjam sekot. Pa ceļam tiekam iepazīstināti ar protokolu, pacienāti ar vietējo alkohola brūvējumu katata, kas pagatavots no prosas graudiem un izskatās pēc putras. Tālāk- apsardzes pavadīti, tiekam ievesti kādas mājas viesistabā, kur uz krēsla visā godībā sēž cienījama vecuma vīrietis. Notupstamies ceļos un trīs reizes godbijībā saplaukšķinām plaukstas. Līdzās uz zemes sēž divas reizes jaunākā virsaiša sieva, kurai rokās mirdz ziloņkaula rotas. Kā izrādās- galvenajam vadonim ir 80 gadu, tikai viena sieva (Zambijā ir poligāmija) un septiņi bērni.

Pēc pāris stundām esam gatavi doties mājās. Veca Land cruiser piekabē mēs tiekam iespiesti starp vismaz divdesmit deju grupas locekļiem un viņu mantību- segām, bungām, traukiem un kastroļiem. Saule sāk rietēt, kad traucoties pa grants ceļiem, viņi daudzbalsīgi dzied afrikāņu dziesmas.

Mašīna strauji apstājas un mēs tiekam informēti, ka virsaiša auto ir cietusi avārijā. Plāni mainās un tiekam nogādāti netālu esošajā saimniecībā, lai noskaidrotu apstākļus. Piedzēries šoferis, kas braucis ar 140km stundā pa izdangāto ceļu vietējā klīnikā kliedz no sāpēm, jo ir lauzis kāju.

Princis ir satraukts un atsakās braukt uz Kasamu, tā vietā pacienā mūs ar vakariņām un aicina palikt pa nakti, tikmēr virsaiša meita glāsta manus gaišos matus un nebeidz jūsmot par to zīdainumu. Tā kā neesam paziņojuši par saviem brīvdienu plāniem savam priekšniekam un telefona sakari nestrādā, sākam satraukties arī mēs.

Notikuma vietā ieradušies arī pilsētas policisti, un tā ir vienīgā iespēja tikt atpakaļ uz Kasamu. Ir krietni pāri pusnaktij, kad ieraušamies policijas džipa piekabē, kuru dalām ar vēl trīs kārtības sargiem, kuri ir bruņojušies ar ieročiem.

Pēc kāda laika, kad esam joņojuši lielā ātrumā caur tumšo ceļu, mašīna apstājas un top skaidrs, ka šoferis, kas grīļojoties turpat pie mašīnas nokārto darīšanas un rokās spēlējas ar ieroci, ir krietni iedzēris. Viņš pienāk pie mums un jautā, cik mums ir naudas. Esot tālu jāved, benzīns beidzies- it kā nekurienes vidū pēkšņi uzrastos kāds benzīntanks. Pēc vairākiem izvairīgiem tekstiem, policists mums liek atvērt maku. Mans ceļabiedrs izveicīgi lielāko naudas zīmi paslēpj sānu sadaļā. Saruna paliek arvien agresīvāka, lai arī labi saprotam, esam bezspēcīgi korumpēto policistu priekšā. Es ķeros pie pēdējā salmiņa un apelēju pie virsaiša draudzības. Policisti turpretī draud mūs nakts vidū atstāt svešā ciematā. Pēc skaļa strīda, šoferis dusmās aizcērt durvis un piecpadsmit minūšu lidojumā mēs nonākam pilsētā. Nevēloties pavadīt mašīnā vairs ne mirkli, gadījumā, ja policisti maina domas, mēs izlecam no mašīnas un ceļu tālāk mērojam kājām, kaut ir ellīgi tumšs, ielām nav nosaukumu un pat vispazīstamākie ceļi liek šaubīties par atrašanās vietu. Ierodoties mājās mūs sagaida satraukta istabas biedrene, kas zvanījusi mūsu priekšniekam, kurš savukārt informējis policiju par mūsu pazušanu. Ironiskā kārtā runājis to pašu kantori, kuru priekšzīmīgie policisti no mums gribēja izspiest naudu.

Tālais ceļš nekurienē

Pirms doties atpakaļ uz Eiropu, ar ceļabiedru nolemjam apmeklēt draugus Samfijā. Uzzinājuši, ka netālu Kasamas atrodas kāds gleznotājs, mēs piesakāmies vizītē un pasūtām pāris eļļas gleznas piemiņai. Pēdējo mākslas darbu novēloti saņemam pēdējā vakarā, un vairākas stundas autobusā, iespiedusies starp sievietēm ar veļas bļodām, somām un vistu būriem, es klēpī turu vēl mitro apgleznoto audeklu.

Autobuss aizved līdz Luvingu ciemam, tālāk jāmeklē transports pašiem. Pēc sešu stundu gaidīšanas un tumsas iestāšanās, sarunātā kravas mašīna beidzot izkustas no vietas. Lauki iegrimuši piķa melnā tumsā, tik vietām lukturu starmešos izgaismojas vientulīgas māla būdas, no kurās raugās ziņkārīgi acu pāri. Tālumā skan uz baterijām darbināta radio ritmi- kāds dzer populāro alu “shake shake” un dejo. Naktī auto apstājas un liek mums izkāpt. Mansa. Nejauši satiktais ceļabiedrs ieved mūs kādā ēkā, pieceļ miegaino paziņu un ierāda gultas vietu. Šaurajās istabiņās nav logu, savukārt durvis aizbultējamas gan no iekšpuses, gan ārpuses. Kādā citā istabā pretī gultai atrodas sarindoti trīs krēsli. Rīts tualetē sagaida ar izlietotu prezervatīvu kalnu. HIV/AIDS novēršanas programmas ietvaros prezervatīvi brīvi pieejami sabiedriskās vietās. Tie gan ir tik zemas kvalitātes, ka plīst biežāk kā pilda savu funkciju. Ne velti šai vietai devuši nosaukumu “Valentine“. Neatvadoties dodamies projām.

Ar pāris nostopotām mašīnām sasniedzam draugus Samfijā pie Bangvelu ezera ar smilšaino pludmali. 318 km esam mērojuši pusotrā dienā.

Dienas vidū no veļas šņores pazūd visa mūsu izmazgātā apakšveļa un zeķes. T-krekli un bikses nav paņemtas- tās ir lietas, ko īpašnieks uzreiz atpazītu.

Uz atvadām Zambija manam ceļabiedram uzdāvina arī malāriju. Esmu tikusi cauri sveikā, bet tas nemazina raizes par biedra veselību. Zāles saņemam no privātas klīnikas un Valdas var sēsties lidmašīnā uz Eiropu.

Mūsu kopējais draugs Patriks uz atvadām aicina mūs savā māla mājā un lepni parāda jaundzimušos dvīņus. Sandra un Valdas- viņš tos nosaucis par godu mums.

Divi pāri – Sandra & Valdas

Un teikšu godīgi, pēc sešiem mēnešiem Zambijā, lielākais kultūršoks man ir būt atpakaļ mājās.

 

P.s. Publicēts laikrakstā “SestDiena” 09.06.2017