Maisūru (Mysore), Karnātakas štats, Dienvidindija

Maisūru! Maisūru! Jums ir jāredz Maisūru! Ar aizrautīgumu mums neatkarīgi viens no otra klāsta vienas ģimenes locekļi- namatēvs un dēls, kad laipni tiekam uzņemti viņu privātmājā. Pēc iztēlē uzburtas indiešu krāšņuma un garšu mekas kombinācijas, kā apgalvo vietējie, mēs ļaujamies kārdinājumam un novirzāmies no ieplānotā maršruta, lai redzētu to visu savām acīm.

Ceļš, ko pavadām 5 stundas sabiedriskajā transportā no kalnu pilsētas Ooty (Tamil Nadu štats) līdz kādreizējai Vadijāru dinastijas galvaspilsētai Maisūru (Karnatakas štats), neliek vilties. Pirmā pusotra stunda paiet kalnu terpentīna ceļos- straujos pagriezienos un nepārredzamās līkločos, kuru skatu aizsedz eikaliptu audzes. Rīts kalnos atnesis salnu un, pirms došanās garajā pārbraucienā, turpat uz ielas pie vietējā tējas tirgotāja kopā ar citiem indiešiem mēs dzeram melno brokastu tēju pildītu mazās stikla glāzītes un mielojamies ar kokosriekstu, kardamona un jaggery (nerafinēts palmu cukurs) pīrāgu. Mugursomas atstātas autobusā starp krēslu rindām, līdzi paņemot vien svarīgākās mantas. Apjautājoties šoferim, uzzinām, ka līdz autobusa atiešanai laiks vēl gana, un kamēr es ar dēlu dodamies lēnā solī uz autobusu, mans ceļabiedrs vēl nolemj apmeklēt tualeti. Pēkšņi autobuss ar mūsu mantām sāk kustēties un pa aizmugures durvīm vēl pēdējā brīdi paspēju ielekt iekšā. Lūdzu, lai šoferis uzgaida- negribīgi tas piebremzē un uzreiz atkal sāk kustēties. Par laimi no labierīcībām atgriežas arī mans ceļabiedrs, kas izbrīnīts pamana, ka autobuss jau atrodas uz ceļa un steidzas to panākt. Ar vieglu izbīli un vienlaicīgi atvieglojumu par veiksmi nepazaudēt savas mantas, mēs atslīgstam nodeldētajos porolona krēslos.

Brauciens var sākties. Ceļa malā esošās aizas paver mākoņu jūru- visapkārt slejas kalnu virsotnes. Pagriezieni ir tik strauji, lai saprastu krēslu atzveltņu metāla rokturu priekšrocības- ar visu spēku ieķeroties priekšējā sola stangā, kaut uz niecīgu brīdi ir iespējams neizstumt savu blakussēdētāju uz grīdas. Līdzīgi jūras bangām viļņojas arī pārējie pasažieri, asajos pagriezienos cerot, kas šoferis pratīs savaldīt braucamo. Ātrums tā arī nekad netiek samazināts, un katrs ceļa nepārredzamais līkums tiek ar aizdomām skatīts kā pēdējais, ja gadījumā pretī trauktos tieši tikpat pārgalvīgs transporta vadītājs. Daļa posma ved augstu kalnos, kur lejā atrodošās aizas paver brīdinošus skatus. Indijā brauciens sabiedriskajā transportā pa dažādajiem reģioniem jau vien sola piedzīvojumu.

Kad nobraucam atkal ielejā, nākamais ceļa posms ved cauri Tīģera rezervātam- te apstāties, barot dzīvniekus un fotografēt uz galvenā ceļa nav atļauts. Šis reģions sevi pozicionē kā brīvu no plastmasas- piemēslošanu un plastmasas pudeļu izmētāšanas gadījumā tiek piespriests naudas sods. Šis ceļa posms nāk kā pārsteigums ar neticības momentu, un, ja kalnu serpentīnu ceļš būtu jāmēro vēlreiz, lai redzētu šo, es to noteikti darītu atkal. Veselu stundu mums ir iespēja vērot bagātīgo dzīvnieku pasauli. Tepat- 30metrus no ceļa abās pusēs ik pa laikam mēs saskatām mežacūkas, astoņus briežu barus, ūdelei līdzīgu radinieku, fazānus, pāvus un kā saldais ēdiens visam redzētajam- savvaļas ziloņu ģimeni ar mazuli. Atliek vien iedomāties, kādu dzīvnieku pasauli var vērot safari apmeklētāji. Mēs neesam vienīgie, kas ar aizrautīgumu meklē nākamos dzīvniekus- dažas no indiešu mammām piespiedušas savus mazuļus pie loga, ar aizrautību stāsta un rāda uz savvaļas dzīvniekiem.

Pēdējais ceļa posms ved caur tuksnesīgiem izcirtumiem ar aitu un kazu bariem, ko noskranduši gani dzen uz barības laukiem. Šosejas malās sakrautas kokosriekstu piramīdas, aiz tām- dzelteno krizantēmu lauki, starp kuriem lavierē baskājainas sievietes, uz galvas nesdamas kurināmo žagaru saišķus. Lēnām ainavu nomaina pilsētas mūri un zīda sari ģērbušās indietes. Mēs esam ieradušies Maisūru.

 

 

Maisūru ir viena no lielākajām pilsētām Karnatakas štatā , ko dēvē par piļu pilsētu, bet pati Maisūru pils (saukta arī par Amba Villāsa), kas celta jau 15.gs. daudzviet minēta kā viena no skaistākajām pilīm Indijā.

Svētdienas vakaros un svētku dienās pils mūri tiek izgaismoti ar miljons lampiņām, vēl vairāk uzsverot greznību un iespaidīgumu. Indiešu- arābu stilā celtā pils spožumu un greznību var apskatīt tikai savām acīm, pils iekšpusē fotografēt nav ļauts. Lai paspilgtinātu karalistes iespaidīgumu, pils ārpusē ikviens interesents var doties zirgu karietes izjādē pa pilsētas ielām.

 

Kā jau katrā karaļvalstī galmam patīk greznoties. Zīds, tāpat kā sandalkoks, vīraks un ziloņkaula izstrādājumi ir Maisūru vizītkarte. Kā runā paši vietējie, līgavai jābūt vismaz vienam zīda sari tieši no Maisūru, tāpēc augstākās kvalitātes audumus, kas varavīkšņu krāsu toņos izvietoti ne tikai centra veikaliņos brauc iegādāties no visas valsts reģioniem. Cenu un kvalitātes amplitūda ir milzīga, lai jebkurš pircējs tiktu apmierināts, bet tādiem nepieredzējušiem interesantiem no rietumu pasaules kā mēs, krāsu un audumu tekstūru izvēle ātri vien sajauc galvu. Pilsētā ir iespēja apskatīties ne tikai kā tiek gatavots zīda audums, bet arī iegādāties augstas kvalitātes zīda sari vai zīda šalles daudzos veikaliņos.

 

Vērtīgais Sandalkoks

 

Kas būtu galma dāma bez smaržām?! Sandalkoks, kas izsenis ir izmantots aromterapijā, reliģiskos pasākumos un kā bāzes nots smaržās, ir Maisūras lepnums. Sandalkoka ēteriskā eļļa, kas iegūta no sandalkoka koksnes serdes, ir relaksējoša un tai ir nomierinošs iedarbība, tantriskajā seksā tā tiek izmantota kā erotikas un libido veicinātāja. Pirms vairāk kā piecdesmit gadiem valdības strikti noteiktie likumi strauji samazināja sandalkoka eļļas iegūšanas un sandalkoka audzēšanas apjomus. Tikai 2001 gadā valdība pieņēma likumu, kas aicināja turpināt sandalkoka audzēšanu Karnatakas štatā, saprotot, ka nozarei draud iznīkšana. Taču likums vēl joprojām ir ierobežojošs un nosaka, ka audzētājiem par fiksētu samaksu iespējams sandalkoku pārdot tikai kādai no trim valdības organizācijām. Cirst, pārdot citiem vai izmantot sev ir aizliegts. Ņemot vērā, ka koka serde ir izmantojama tikai pēc 15-17 gadiem kopš iestādīšanas, kokaudzētāji nav ieinteresēti strādāt šajā nozarē. Lai izvairītos no nelegālās izciršanas, ir jāizmanto video novērošana un jānolīgst apsargi. Tāpēc augstvērtīgā sandalkoka eļļa, kas ir plaši izplatīta kosmētikā un aromterapijā, ir ļoti dārga un oficiāli nopērkama tikai no valdības kompānijām. Tajā pat laikā zeļ pagrīdes pārdošana, viltojumi un atšķaidīta ar bāzes eļļām vai alkoholu, kā arī sintētiski radīta, ko pārdod kā augstvērtīgu. Pašu sandalkoku vietējie amatnieki izmanto kokgriezumos, radot dažādus izstrādājumus. Netālu no Maisūru musulmaņu tirgus atvērtās noliktavās prasmīgi kokgriezēji veido greznas durvis ar izgrebtiem rakstiem un ziediem, gultas apmales, krēsla kājas.

 

 

Maisūru tirgus

 

Maisūru tirgum ir 120 gadus veca vēsture, kas savā krāšņumā ievilks jebkuru interesentu un vietējo labumu baudītāju. Salīdzinot ar citām tūristu pilsētām, kurās lietas tūristu pievilināšanā tiek ievestas, Maisūras tirgū viss ir autentisks, izgatavots pilsētas apkārtnē. Tirgus sākas labu gabalu pirms pašiem mūriem- katrai preču grupai ir savs nodalījums. Pirms iekļūt krāsu un smaržu pasaulē, jāiziet cauri vismaz divdesmit banānu pārdevēju alejai, kas kārdina ar dzeltenajiem augļiem. Tikai ieejot caur pašiem tirgus vārtiem, kas paver skatu uz paviljonu iekšieni, rodas apjausma par preču bagātību. Piramīdās saslieti burkāni, kāposti, āboli, vīnogas un granātāboli. Bļodās savietotas spilgtas konusveidīgās krāsas. Tirgonis turpat uz vietas māla trauciņā ar ūdeni atjauc rozā krāsu un ar otu uzzīmē simbolisku ziedu uz manas plaukstas locītavas. Krāsas var izmantot zīmējumiem uz ādas, gleznošanai vai apģērba tonēšanai. Turpat atsevišķi sarkanie pulveri, ko hinduisti izmanto punkta iezīmēšanai uz pieres. Smaržo ar rokām pagatavotie vīraki, un ēteriskās eļļas sapildītas stikla pudelēs. Smaidošs sirmgalvis mūs aicina pagaršot gabaliņu jeggery. Rūgteni saldā kristālu garša liekas tik intriģējoša, ka iegādājamies gabaliņu sev līdz vešanai. Pagatavots no cukurniedrēm, tas ieguvis īpašu nozīmi Dienvidindijas virtuvē saldo ēdienu pagatavošanā. Tirgū esam ieradušies vakarā- lai redzētu ziedu nodaļas kulmināciju. Dažādo nokrāsu rozes ar saldenu smaržu, jasmīnu, dzelteno un oranžo samteņu maisi, krizantēmu torņi, jasmīnu virtenes. Pāri palikušās ziedlapiņas šeit pārdod kilogramos. Tirgoņi visapkārt sauc pircējus, piedāvā pēdējā brīža cenas un ver virtenēs ziedu jūras. Nenotirgotos ziedus izmanto ēterisko eļļu pagatavošanā. Ziedu galviņas tiek bērtas un pārbērtas un savienotas puķu kalnos. Jasmīnu ziedu virtenes sakārusi sev matos, vietējā indiete iepērk sev kilogramu dzelteno krizantēmu- mājas un tempļa dekorēšanai.

Izejot laukā naksnīgajās ielās, pie galvenā pulksteņa laukuma govis steidz apēst tirgus pārpalikumus. Lai tirgu izpētītu sīkāk, apsolām atgriezties vēlreiz dienas laikā.

 

„Bezmaksas gids” ar nosacījumiem

 

Nākamajā dienā gribās izbraukāt pilsētu tuk tuk pavadībā, kamēr domās pagaisuši brokastu meklēšanā klusajā rīta stundā, mēs tiekam mērķtiecīgi ievilināti jau zināmajā tuk tuk bezmaksas apskates programmā, kuras noslēgumā jāapmeklē vairāki bagātu tūristu kontingentam paredzēti veikali. Sākumā atsākam, bet tā kā dienas plānā doma jebkurā gadījumā apskatīt pilsētu un tiek apsolīts vietējo amatnieku nodarbošanās paraugdemonstrējumi, mēs piekrītam, un domās iztēlojamies, kā vēlāk atveidosim viltus pircējus greznajos veikalos.

Mūsu “gids” jeb tuk tuk vadītājs, kas veikaliem piegādājot apmeklētājus nopelna sev komisijas maksu, ir divdesmit piecus gadus vecais musulmanis Talifs. Vidējais bērns astoņu bērnu ģimenē, viņš lepni stāsta, ka šo mazo braucamo- tuk tuk , kas tik ļoti raksturīgs Āzijas valstīm, viņam septiņpadsmit gados uzdāvinājusi mamma. Kopš tā laika pēc paša apgalvojumiem viņš ir kļuvis par supervadītāju. Pēc īsas vecā tirgus ievadlekcijas un skābenā pupiņu žāvējuma pagaršošanas, mēs tiekam aizvesti uz tabakas tinēju darbnīcu. Atvērtās durvīs uz grīdas sēž gandrīz gadsimtu nodzīvojuši musulmaņu sirmgalvji, kas ritmiskās, atstrādātās kustībās veic manuālu papirosu pagatavošanu no tabakas lapām. Strādājot 13 darba stundas dienā prasmīgākie tinēji pagatavo 800-900 cigaretes dienā, par to nopelnot apmēram 3 eiro. “Ļoti, ļoti nabadzīgi ļaudis,” ejot prom mums nosaka Talifs. Šos- zemākās klases papirosus par 30 rūpijām tirgo vietējās bodītēs.

 

Tuk tuk mūs ved tālāk gar amatnieku darbnīcām un šaurajā ieliņā pieved pie vīraku pagatavotājiem. Turpat mājas iekšpagalmā sieviete zilā plastmasas bļodā mīca aromkociņu bambusa pamatnes galveno masu- kokogles, kas sajauktas ar gumiju un nedaudz ūdeni. Lipīgā mīkla tiek apvīta ap kociņu un atstāta saulē žāvēties. Vēlāk tā tiek mērcēta dabīgajās ēteriskajās eļļās, skaidu un krāsvielu drupačās. Visi šeit atrodamie vīraki ir roku darbs un sastāv no dabīgajām izejvielām. Tomēr galvenais biznesa avots šī nama īpašniekam ir stikla pudelēs sapildītās ēteriskās eļļas. Liekas, ka šī daļa- klientu pārliecināšana, nav tirgotājam patīkamākā sadaļa. Nelaipnā intonācija, mazrunība un iedomīgais tonis liek bēgt un atstāt šo vietu. Bet tā kā mēs esam piekrituši šai spēlei ar „bezmaksas ekskursiju”, mēs lēnā garā izsmaržojam visas eļļu pudelītes, ik pa laikam uzmetot acis uz iekšpagalmu, kur Talifs kopā un mūsu dēlu spēlējas ar kaķēnu. Uz A4 papīra lapas izdrukāta informācija par katru eļļu un to maģiskajām īpašībām, tai skaitā potences un varikozes ārstēšanu. Lai pārliecinātu, tirgotājs ik pa laikam uzziež uz rokas ādas pa eļļas pilienam. Ūdens Lilija esot aizsardzībai pret odiem, ieziežot ādu ar to 8līdz 9 stundas mazie mošķi turēsies pa gabalu. Rožu eļļa kūkām- nepieciešams vien pāris pilienu. Jasmīns, lavanda, muskuss, lotoss. Pēc laba brīža smaržas sajaukušās kopā un rada vieglu reiboni līdz stikla pudeles sāk līdzināties viena otrai. Latvija? Jā, tādu viņš zina. Draugs Varis, kas dzīvojot tepat Maisūru esot no Latvijas. Esot abiem bizness. Un matus bērnam negriežat?! Kas grieza! Tu?!Esot deniņos jānogriež, lai “smadzenes labāk strādājot”. Lai izvairītos no draudzīgajām sarunām par mūsu ikdienu, es pāreju uz sandalkoka sadaļu. Vai sastāvs patiešām ir 100% sandalkoks, pateikt vien var ķīmiķis, bet smarža, kas iegūlusi delnas locītavā pavada visu dienu. Sandalkoka eļļu nenopērkam, vien mazu tūtiņu ar rokām darinātos vīrakus, lai aizvestu mājiniekiem. Pārdevējs izvelk no kabatas žūksni ar divdesmit nominālu britu mārciņu banknotēm kā žestu, ka sīknaudas atlikumam nav. Eļļas pārdošana ir ienesīgs bizness, bet mēs esam tikai tērējuši viņa dārgo laiku.

 

Lai noskalotu negatīvās emocijas no komunikācijas ar biznesmeni, Talifs mūs pieved pie kristiešu baznīcas. Līdz baznīcai tā arī neaizejam, bet turpat uz ielas izbaudām saldi pienīgo melno tēju, kas salieta mazās stikla glāzītēs. Laiks pienācis “atstrādāt savu ekskursiju”- ar interesi izpētām skaistos kašmira paklājus, koka ziloņu statujas, zīda šalles un visu iespējamo nokrāsu sari. Zelta rotas, kokgrebumi, tradicionālo cilšu metāla statujas. Pirms iešanas iekšā mūsu “gids” vien nosaka, ka veikals ir kā vēstures muzejs ar lietām, rokdarbiem un amatnieku izstrādājumiem, kas raksturo Karnatakas štatu. Pēc trešā veikala apmeklējuma iezogas nogurums un mēs lūdzam, lai aizved uz vēl kādu Maisūru simbolisku vietu- Sri Chamundeshwari templi, kas atrodas 13 km attālumā no pilsētas centra. Ceļš ved augšup Chamundi kalnā, no kura virsotnes paveras skats uz Maisūru.

Līdz templim var nokļūt arī ar kājām pa kāpnēm- pievarot tūkstoš pakāpienu. Šodien ir svētki un greznos tērpos saģērbušies indieši steidz iegādāties ziedojumu kompozīcijas saviem dieviem, lai izlūgtos veiksmi, naudu, veselību vai mīlestību. Pats Shakti templis ievīstīts bambusa stalažās renovācijas darbos un savu grezno arhitektūru ar grezno figūru grebumiem atklāj tikai daļēji. Ārpusē starp cilvēku pūli lēnām gāzelējas Bufalo, savukārt miskastes bundulī iebāzusi galvu, augļu mizas notiesā svētā govs. Pirms došanās lejup, mēs apskatām milzu melnā buļļa templi jeb Nandi statuju Chamundi kalnā un turpat netālu mielojamies ar svaigi izspiestu cukurniedru sulu ar citronu, svaigām piparmētrām un ingveru.

Ceļa malā koku paēnā akmeņkalis ar āmuru un īlenu skalda mazas dievu un dzīvnieku figūras. Akmens skulptūras ir vēl viens sens amatnieku paaudzes mantojums ar ko lepoties Karnatakas štatam, bet paši mākslinieki dzīvo ļoti nabadzīgi, pārdodot savus prasmīgos meistardarbus par niecīgām summām. Pēc veselas dienas, ļaudami sevi ietīt prasmīgos tūristu pinekļos, mēs atvadāmies no Talifa ar sajūtu, ka esam kādam iedevuši darbu, kopā labi pavadījuši laiku un papildinājuši viņa ģimenes ienākumus.

 

Pēc divām dienām nejauši satieku Tamilu vēlreiz, un mēs abi dodamies ielās iedzert indiešu tēju un parunāt par neko citu kā atkal sandalkoku. Rīts manam ceļabiedram sākas nelāgi. Pēc vairāku mēnešu ceļošanas, viņu piemeklējis negants vēdera vīruss, kad bezspēkā  ar drudzi un vemšanu, vienīgais glābiņš ir slimnīcā izrakstītās antibiotikas un ciešs miegs. Neilgi pēc tam, atstājusi savējos viesnīcā snaužam diendusu, es uz vairākām stundām vēlreiz ieklīstu Maisūru tirgū, starp ēterisko eļļu pudelēm un vīraku. Es, eļļu tirgotājs un pēdu rotu pārdevējs dzeram tēju, kas šajā ceļojumā ir ieguvis jau zināma rituāla statusu, un runājam par ticībām, govju mēsliem, atšķaidītām eļļām, naudas nomaiņu un ceļošanu. Atlikušas vēl pāris stundas līdz vilcienam- es pēdējo reizi izeju caur aromātisko ziedu kalniem, gurķu mizotāju stendiem, sudrabkrāsas traukiem, cilvēku matiem, kas pārdodas sapīti bizēs, lūgšanu krellēm, plastmasas rokassprādzēm un rīsu pārslām.

 

Maisūru ievelk, un tā noteikti nav greznā zelta pils ar miljoniem mirguļojošo lampiņu atblāzmu nakts stundā, kas piesaista. Tā drīzāk ir garšas, vizuālā un smaržas buķete, kas ievelk un iesēstas ādā kā pierādījums dzīves krāšņumam un prasmei priecāties.

 

PS. Publicēts 2017.gada 11.augustā “SestDiena”