Cauri mežiem…

Septembri, prieks tevi atkal satikt! 🙂

Mežs ir vieta, kur smelties. Paslēpties un izlādēties. Un, lai galīgi nesareibtu galva, arī vieta, kam pateikties.

Nedēļas nogales paiet iepazīstot arvien jaunus laukus, reģionus, mežus. Un neviena nedēļas nogale nav iedomājama bez mūsu lielākajiem draugiem- riteņiem. Dzīvojot Lielbritānijā, es darba dienās nominu 20km, katrās nedēļas nogalēs 40km. Visos gadalaikos, vētrās un lietus gāzēs. Es nespēju iedomāties kaut kur doties bez sava velosipēda. Tās attiecības uz ielas ar mašīnām nav iztukušas bez sadursmēm, draugs velosipēds nav izticis bez buktēm, un reizi mēnesī bez bremžu nomaiņas- aha, arī es nemāku atbildēt, ko es daru ar bremzēm. Pēc gadu ilgas pauzes, mēs esam atgriezušies pie savām vērtībām.

 

 

Līst lietus un mēs gaidām, kad kā solīts pierims. Mežs klusi čabina lietus lāses no zariem un mēs dodamies pa dubļainajiem peļķu ceļiem arvien dziļāk. Draugs ritenis piedzīts zemēm skaļi čīkst bremzējot samirkušajām bremzēm. No sūnu paklājiem sēņu galvas čukst pretī, lai ņem tās līdz. Visur virši, virši, virši, ar pēdējām birstošajām brūklenēm. Sabrukuši dēļu tilti, kuriem jālavierē cauri, satrūdējušas papardes. Ik pa simts metriem mežs citu seju rāda…

 

27km ievelkas nebeidzamās stundās, kad gribas ik pa mazam gabaliņam apstāties, izlavierēt pa pamestām mājām, lidlaukiem, kas izrādās armijas aizliegtās daļas ar trakiem sargsuņiem, rūgtām mežābelēm un nebeidzamiem purvājiem.