Druskininki. Kūrortpilsēta.

 

 

 

Še ku reku Lietuva kļuvusi par manu pašraizējo mītnes zemi. Kā saka- nekas nav pastāvīgāks par to,kas tiek uzskatīts par pagaidu. Tāpēc neuzrakstīt par kaimiņzemi, kas patiesībā ir daudz atšķirīgāka, nekā liekas, būtu dadzīts manā dārziņā. Guess what?! Valdas tā arī neuzzin, kādas muļķības par lietuviešiem es te aprakstu. Varbūt kādu dienu, Hugo viņam iztulkos.

 

 

 

Kaimiņvalstu iecienīta, Lietuvas dienvidu nostūrī esošā kurortpilsēta Druskininki tālam ārzemju tūristam neko daudz neizsaka. Skrienot cauri Baltijas valstīm- Viļņa , Kauņa un Klaipēda iekļūst galveno apskates objektu priekšgalā. Bet velti- Druskininki- mežu ieskautā SPA pilsētiņa, kas atrodas netālu no Polijas un Baltkrievijas robežas, prasmīgi izdabās pat pašiem prasīgākajiem ceļotājiem.

 

Terapeitiskā SPA paradīze

 

Doties uz Druskininkiem mūs pamudināja daudzie velo maršruti, kas ved caur mežiem un gar Nemūnas krastiem. Brauciens no Marijampoles, kur esam apmetušies, ilgst stundu. Vēl ir agrs rīts, kad esam saskrūvējuši kopā velosipēdu daļas, un pirms došanās pilsētas izpētē, turpat pie pamestas viesnīcas pagatavojam kafiju.

 

Ar ko tieši Druskininki izpelnās savu uzmanību?! Te neiztikt bez vēstures apskates, kas ietekmējusi pilsētas attīstību.1837 gadā Krievijas cars Nikolajs I novērtējis vietas dabiskos resursus un īpašo atrašanās vietu, piešķīra Druskininkiem kūrorta pilsētas statusu, veicinot villu, pansiju un veselības centru izveidi. Daļa no 19gs. celtajām koka ēkām, ir saglabājušās līdz mūsienām, piešķirot īpašu šarmu un kalpojot kā vēstures arhitektūras paraugdemonstrējumi. Atliek vien ļauties maldīties pa mazajām ieliņām. Pēc I Pasaules kara Druskininki nonāca Polijas pārvaldībā, un, pateicoties Polijas Pirmajam maršalam Jozefam Pilsudskim  (Józef Piłsudski), kuram šeit atradās vasaras mītne, pieauga kūrorta popularitāte. 1939.gadā pilsētas teritorija tika pievienota Baltkrievijas PSR (Padomju Savienības Republika), bet 1940. gadā Druskininki tika atdoti atpakaļ Lietuvai, pirms tam izlaupot un vērtīgās lietas izvedot uz Krieviju un Baltkrieviju, vēlāk pašu Lietuvu iekļaujot Padomju Savienības teritorijā. No 1941. līdz 1944.gadam, kad varu pārņēma Sarkanā armija, Druskininki kopā ar citām teritorijām nokļuva Vācijas pakļautībā, savukārt privilēģija izmantot rehabilitācijas centrus tika iegūta tikai vācu armijniekiem. Padomju Savienībai Druskininku vēsturē ir liela nozīme, jo ik gadu šo kūrortvietu apmeklēja tūkstošiem tūristu no PSRS. Mūsdienu mājas un villas atspoguļo visus kūrortpilsētas attīstības posmus- krievu, poļu un lietuviešu miksli.

 

Iebraucot pilsētā uz pilsētas fona izceļas Druskininku akvaparka milzu ūdens trubas. Šis ūdens atrakciju parks, kas izveidots Lietuvas nozīmīgākās upes Nemunas krastā, ir oāze jebkuram ūdensmīlim- 30 000kvadrātmetros izbūvēti baseini un 20 veidu saunas, piedāvājot izklaides iespējas visām paaudzēm.

Druskininki ir parūpējušies arī par gaisa atrakcijām netālu no akvaparka tiem, kas nebaidās no augstuma un mīl aktīvu izklaidi. “One Advetures Park“, kas ir lielākais piedzīvojumu parks Baltijas valstīs, piedāvā trases dažādas grūtības pakāpēs koku galotnēs, kā arī zip trosi pāri Nemunas upei.

Turpat blakus akvaparkam atrodas nesen izveidotais gaisa vagoniņš, ar kuru pāris minūtes var nokļūt uz sniega arēnu. Gandrīz kilometru garais gaisa ceļš 45 metru augstumā paver skatu uz ainavisko upi un pilsētu ieskaujošiem mežiem, un ir viens no daudzajiem apskates objektiem, kas vilina tūristus un ceļotājus, kuri iemīļojuši dabu. Vienīgā slēgtā tipa sniega arēna “Snow Arena” Baltijā, kas darbojas visu gadu, paredzēta dažāda līmeņa slēpotājiem un snovbordistiem. Vairākas nobrauciena trases izbūvētas 8 hektāru plašās telpās un piedāvā pēc pašu teiktā, drošu un pārbaudītu nobraucienu instruktora pavadībā, nemainīgā -2 grādu temperatūrā.

 

Tos, kurus sniega un ūdensatrakciju parka izklaides nevilina, var ļauties atslābinošām un relaksējošām procedūrām neskaitāmajos kūrortos. Druskinki, kuru nosaukums ir atvasināts no lietuviešu vārda “druska”, tukojumā- sāls, terapeitisko slavu ieguvusi pateicoties apkārtnē esošajiem minerālajiem avotiem un ārstnieciskajām dūņām. Maigais klimats, kas ziemā nepārsniedz -6 grādus un apkārtnē esošie priežu meži un dzidrie ezeri rada labvēlīgu vidi rehabilitācijai.

1972.gadā dibinātā sanatorija “Egle”, ir ārstnieciskās medicīnas un rehabilitācijas centrs ar senām tradīcijām, piedāvājot vairāk kā 100 dažādas procedūras, ārstēšanu ar minerālajiem ūdeņiem, klimatu un dūņām, kā arī diagnostikas kabinetiem, ik dienu spējot uzņemt un izmitināt 1100 cilvēkus. Un šī ir tikai viena no sanatorijām un SPA centriem, kas atrodas šajā 14 000 iedzīvotāju pilsētiņā.

 

Braucot ar velosipēdiem dziļāk mežā, taka ved tieši gar sanatoriju, kas atgādina mazu veselības pilsētiņu, ieskautu priežu lokā. Tādu pašu sanatoriju “Egle” esam jau apciemojuši citā Lietuvas kūrortpilsētā- Birštonas, kas ir izslavēta ar saviem minerālajiem ūdeņiem- “Vytautas” un “Birute”. Priežu un egļu mežs piebiris pilns brūkleņu un ik pa laikam uz takas izbrien kāds sēņotājs.

Lietuvieši mīl koku. Katrā ziņā mīl veidot skulptūras un grebumus no koka. Prātā nāk Kauņas Hanzas festivāls, kura laikā norisinājās savdabīgas sacensības- vairāki vīrieši ar motorzāģiem no milzīgiem un mazākiem koka stumbriem grieza, pulēja un kala skulptūras. Un to darīja tik prasmīgi, ka apkārtējie nenogurdumi vēroja notiekošo, par spīti griezīgi skaļajiem motorzāģiem. Visā Lietuvas teritorijā māju pagalmos redzami tik raksturīgie koka krusti un dažādas koka skulptūras. Netālu no Druskininku pilsētas skatāmi mākslas darbi, kuros galveno lomu ieņem koks- meža muzejs “Girios Aidas”. Šeit, papildus ikdienas ekspozīcijām ar koka skulptūrām, jau vairākas desmitgades kokgrebēji no visas Lietuvas sabrauc uz darbnīcām, lai kopā radītu mākslu.

Ja ar šo nepietiek- ceļa posmā no Druskininkiem uz Varenu (vieta, kur dzimis M.K. Čurļonis) izveidots koka skulptūru komplekss “Čurļona ceļš”, par godu slavenajam māksliniekam. 60km garajā ceļa posmā izvietotās 14 koka skulptūras simbolizē tradicionālo lietuviešu mākslu un Dzūkijas reģiona skaistās dabas ainavas.

 

 

Grūtas parks- vēstures pieminekļu kapenes

 

 

Mēs neesam vienīgā ģimene, kas brīvdienas izvēlējusies pavadīt aktīvi sportojot-lielākā daļa viesu var turpat pilsētas centrā izīrēt velosipēdus ar bērnu sēdekļiem vai riteņu piekabēm. Informācijas centrs, kas atrodas nomaļā vietā blakus kempingam, izrādās slēgts. Pirms došanās tālāk, drošības labad izjautājam vietējās kafejnīcas īpašniekam, kā nokļūt mūsu iecerētajā apskates vietā.

Postpadomju vēstures pieminekļu paliekas, kas izvietotas dabas parkā, ir pietiekami īpatnējs objekts, lai radītu interesi, un veidots galvenokārt, lai saglabātu vēstures liecības un jaunatnei parādītu padomju ideoloģijas smadzeņu skalošanu un ietekmi uz vērtību sistēmu, kā arī nacionālistisko apspiešanu.

10km attālais Grūtas parks ir viegli sasniedzams pa veloceliņu, ļaujot izbaudīt maigo klimatu un tīro, jonizēto gaisu, kas ir tik raksturīgs Druskininku apkārtnei. Novietojot riteņus stāvvietā, pirmais, kas piesaista uzmanību ir saldējumu stends, kas piedāvā arī suvenīrus ar Padomju Savienības tematiku-piespraudes un nozīmītes ar Ļeņina krūšu tēlu, sērkociņus ar propagandas plakātu attēliem, cepures ar komunisma simboliem un neskaitāmas citas lietas. Ar dzeloņdrātīm apjoztā teritorija, izraktais aizsargrāvis un koka sargu torņi imitē Sibīrijas gulagu nometnes, bet turpat blakus- pie Grūtas ezera uz soliņa piesēdis pārītis ēd saldējumu un vēro baltos gulbjus. Ap Ļeņina pieminekli ganās lamas, daļa no tām vaļājas smiltīs un izbauda silto dienu. Blakus veco avīžu sienas stendam eksponēta lopu vagona replika, kurā tika izsūtīti cilvēki uz Sibīriju.

Šeit 21.gadsimts sajaucies ar bijušo komunisma auru, atgādinot līdzgaitniekiem par pagājušajiem laikiem, bet ārvalstniekus iepazīstinot ar vēstures artifaktiem.

 

Lai pievilinātu arvien jaunus apmeklētājus un aicinātu atgriezties atkal, parka ekspozīcija papildināta ar mini zoo. Nožogojumos izvietoto dzīvnieku skaits nemaz nav tik mazs un vajadzīgs krietns laiks, lai visus apskatītu- pieminekļa ēnā paslēpušies ēzeļi, īpašā koka namā mitinās rudi melnās jūrascūciņas, izkašņātās bedrēs tramīgi ganās strausi, dziļāk parkā atrodama mājputnu kolekcija, bet vislielāko uzmanību no apmeklētājiem saņem laiski lācēni, kuri, meklējot atvēsinājumu, sacēluši apakšējās ķetnas pret betona mūra sienu.

 

  1. gadā miljonāra Viļuma Maļinauska privāti finansētajā unikālajā parkā skatāmi 46 autoru 86 pieminekļi, kas pēc padomju varas sagrūšanas atvesti šurp no dažādām Lietuvas teritorijām. Komunistiskās varas pieminekļu kapsēta saukta arī par Ļeņinzemi, Staļinzemi un Padomjzemi, un te var apskatīt ne tikai demontētos memoriālus- šeit atrodas arī muzejs ar Padomju Savienības līderu attēlotajiem mākslasdarbiem un propogandas plakātiem, kā arī bibliotēka ar grāmatu kolekciju un citiem tā laika atribūtiem. Mēs sekojam norādēm un nonākam pie betonētas meža taciņas ar V.Ļeņina ielas nosaukumu. Te starp priedēm un eglēm stalti stāv varenie padomju līderi, sastinguši laikā.

 

Atrasties Grūtas parkā ir kā atgriezties atpakaļ bērnībā un, kur gan vislabāk to var izbaudīt, kā ēdnīcā. Skan bleķa trauki, kuros apmeklētāji uz lielā galda var gardi nobaudīt griķus ar kotleti, boršču vai ķilavas ar sīpoliem un rupjmaizes šķēli. Uz galda blakus bleķa bļodai padomju laika glāze ar skaldnēm- “graņonka”, dažas no tām rotā attēls ar Ļeņinu. Īpaši iecienīti ir sēņu un gliemju ēdieni, un ne velti- 20 hektāru lielā parka izvedotājs Maļinauskis pirmo miljonu sapelnījis tieši ar  sēnēm.

Daļai no apmeklētājiem tā ir eksotiska iespēja izbaudīt padomju laika smaržas un garšas, citiem- nostaļģija par pagājušajiem laikiem un aizgājušo jaunību.

 

Padomāts ir arī par bērniem, kuriem muzeja mākslas darbu apmeklējums varētu šķist nogurdinošs. Starp tanku atliekām, kvasa mašīnu un vecu autobusu iespraucies padomju laika lunaparks- krāsainās atrakcijas pievilina ne tikai bērnus, liela piekrišana ir arī pieaugušo vidū. Lai izšūpotos lielajās metāla šūpolēs, ir jāizstāv rinda. Daļa sanākušo dodas lejup kopā ar bērniem no augstajiem slidkalniņiem, kāpj koka mājā un griežas ap stabu, iekārušies striķī. Šī ekspozīcijas daļa sagādā visvairāk smieklus un prieku, kārtējo reizi apliecinot vietas humoristisko pieeju un absurdumu, apvienojot atrakciju parku ar muzeju. Ne velti Grūtas parks tiek minēts par vienu no dīvainākajām tūristu izklaidēm pasaulē.

 

Un tas nav viss- katru gadu 1. maijā aktieri, ģērbušies kā pionieri un tā laika politiskie līderi, izspēlē komunistiskā laika svinības.

 

Pilsētas valdzinājums

 

 

Pēc parka apmeklējuma dodamies atpakaļ uz Druskininkiem, šoreiz izmantojot ceļu caur ciemiem. Pilsētas galvenajā ielā uzceltas simtiem nojumes ar vietējo tirgotāju produkciju. Par godu vasaras beigām notiek svētki- uz estrādes skatuves uzstājas dažādi ansambļi, tostarp arī no Latvijas. Viesu pūļi ložņā gar vilinošiem ēdienu stendiem- karstajā dienā cukura vates kasti okupējušas simtiem lapseņu. Smaržo pēc kūpinātas gaļas, speķa un zivīm. Mēs piestājam pie piena produktu  stenda un iegādājamies kaltētu sieru- vienu no Lietuvai raksturīgākajiem produktiem. Lietuviešu iemīļotais biezpiena siers ir pieejams dažādās variācijās- ar zaļumiem, garšvielām, cepts, kūpināts vai kaltēts. Pārdots raksturīgajā 50 gramu svarā, tas ir lielisks suvenīrs vai piedeva pie alus.

 

Pārdevēju stendi ar koka darbarīkiem, adījumiem, pītiem groziem un mājražotāju izstrādājumiem sniedzas līdz pat Druskininku baznīcai. Ielu tālāk ir iespējams apmeklēt talantīgā lietuviešu gleznotāja un komponista Mikolaja Konstantīna Čurloņa muzeju. Ik gadu pilsēta rīko svētkus par godu mākslinieka daiļradei.

 

Mazie bērni griež pilsētas centra strūklakas akmeni, un pēc mirkļa sākas ūdens strūklu paraugdemonstrējumi mūzikas pavadībā. Pāris soļu attālumā arī tauriņu māja- stikla kupols, kur iespējams izpētīt dažādu tauriņu sugas. Tāpat arī interesants apskates objekts ir nesen izveidotā ilūziju “apgāztā māja”.

 

 

Baltkrievijas pierobeža

 

Izstaigājuši centra apskates objektus un ieliņas ar greznajām koka ēkām, mēs dodamies vienā no vairākiem velo maršrutiem Druskininku apkārtnē, nosauktā par “Zvaigžņu orbītu”. Telefonā ielādētā GPS sitēma norāda uz ceļu gar lidostu, taču vienā mirklī mūsu ceļš beidzas mašīnu autosstāvvietā. Nolemjam apbraukt lidostu pa meža stigām, bet arī šeit nonākam strupceļā. Riteņus nākas stumt un arvien skaļākas paliek lidostas sargsuņu rejas. Izbriduši cauri zaļām sūnām un ķērpjiem aizaugušo mežu, mēs nonākam uz pareizā celiņa, kas ved gar Nemūnas upi. Pretī ar motorizētiem velo traucas slāvu tūristi, bet mēs dodamies pretējā virzienā pa Raigardas ieleju uz tālāko Lietuvas apdzīvoto vietu, kas robežojas ar Baltkrieviju- Švendubri, pa ceļam apskatīdami Velna akmeni un etnogrāfisko ciematu. Mūs interesē pierobeža, tāpēc dodamies tālāk, līdz parādās robežzīmes ar aizliegumu. Te daba ir neskarta, vienā pusē slejas mežābeles un auzu lauki, bet gravai otrai pusē biezie meži pieder jau Baltkrievijai. Īstā robežas šķērsošanas vieta ir pāris kilometrus tālāk. Atpakaļ uz Druskininkiem dodamies pa citu meža ceļu- šeit sēņu ir vairāk kā sēņotāju un ik pa posmam ir izveidotas atpūtas vietas ar koka nojumēm, soliem un ugunskura vietu. Druskininki viennozīmīgi ir vieta, kur nesteidzīgi baudīt brīvdienas un saplūst ar dabu, uzņemot enerģijas lādiņu trakajam dzīves ritmam pilsētā.

 

 

PS. Publicēts laikrakstā “Sestdiena” 2017.gada septembrī